Senatnīgā Huange upes baseina iedzīvotāji bija akurāti un centīgi.
Pēc sešu gadu kompleksās arheoloģiskās izpētes, kas vērsta uz senatnīgo akmens cietokšņu atklāšanu no pirmsvēstures laikiem līdz Šan dinastijai (ap 1600. g. p.m.ē. – 1046. g. p.m.ē.) Ziemeļrietumu Ķīnā atrasti 573 šādi objekti.
Atbilstošie darbi Yulin apgabalā Šaņsī provincē sākās 2019. gadā. Ar esošo ūdens sistēmu kartēm arheologi noteica senatnīgo cietokšņu atrašanās vietas, pēc tam tika organizēta paraugu ņemšana, gaisa fotogrāfēšana un atklāto objektu kartēšana.
Saskaņā ar izpēti, minētie cietokšņi pastāvēja no 2800. g. p.m.ē. līdz 1000. g. p.m.ē., t.i., no vēlās neolitiskās kultūras Jangšao līdz Šan un Čou dinastiju robežai (1046. g. p.m.ē. – 256. g. p.m.ē.).
Jangšao kultūru areāls ir vidējā Huange upes tecējumā un tās galvenā pietekā Weihe upē (pilnībā vai daļēji mūsdienu Šandunas, Hebejas, Henanas, Šansi, Šaņsī, Ningsijas un Gansu provincēs). Daži zinātnieki uzskata, ka jangšao cilvēki ieradās Huange upē no dienvidiem. Tiek pieņemts, ka viņi runāja vienā no sino-tibetu valodām.
Visattīstītākās amatniecības bija akmens un kaula rīku ražošana un keramikas izstrādājumi. Akmens un kaula izstrādājumi tika rūpīgi pulēti, bieži tiem bija akurāti izurbti caurumi. Tāpat izplatīta bija audēšanas māksla.
III tūkstoša gadu beigās Jangšao kultūru grupai sekoja vēlīno neolitisko melnās keramikas kultūru grupa, ko parasti sauc par Lungšanu.
Pētniecības grupas vadītājs Ma Minčži sarunā ar žurnālistiem norādīja, ka lielākā daļa atrasto būvju atrodas gar upju krastiem. Cietokšņi bieži bija apņemti ar vairākiem apmetnēm bez aizsargājošām akmens sienām, kas skaidri demonstrē viņu klastera savstarpējo saistību, paskaidroja zinātnieks.
Atstāt komentāru