Kopā vai atsevišķi: ar ko jādzīvo vecākiem cilvēkiem
Mūsdienu psihologi bieži propagandē un atbalsta ideju, ka visiem jādzīvo atsevišķi — gan bērniem no vecākiem, gan vecākiem no bērniem, un pat laulātajiem. Tas tiek uzskatīts par svarīgu posmu personiskās autonomijas un veselīgu attiecību veidošanā. Process, ko psihologi sauc par "separāciju", ietver ne tikai fizisku dzīvesvietas nošķiršanu, bet arī pakāpenisku emocionālu attālināšanos, kas palīdz attīstīt patstāvību, personiskās robežas un lēmumu pieņemšanu bez pastāvīgas kontroles. Tajā pašā laikā vecāki, īpaši, ja viņi paliek bez pāra, bieži nonāk "tukšā ligzdas sindroma" ietekmē, jūtot trauksmi un vientulību. Ar vecumu cilvēkiem rodas ne tikai fizioloģiskas izmaiņas, bet arī grūtības emocionālajā sfērā — paaugstināta trauksme, skumjas, dažreiz ekscentriska uzvedība, samazināta spēja pielāgoties jaunām situācijām.
Aiziešana no darba, draugu un sociālā loka zaudēšana noved pie vientulības un izolācijas sajūtas. Tieši tāpēc pareizais apkārtējais vidus un siltās attiecības ir vitāli svarīgas nobriedušā vecumā.
Tāpēc nav vienotu universālu receptes laimei ģimenes dzīvē, un dzīvot atsevišķi nav obligāti, lai būtu laimīgi. Dzīve kopā vai atsevišķi ir individuāls izvēles jautājums, kas atkarīgs no personiskajām vajadzībām, rakstura, kultūras tradīcijām un katra cilvēka, ģimenes vai pāra konkrētās situācijas.
Galvenais ir nevis pati dzīves forma, bet attiecību kvalitāte. Vienota "receptes" trūkums ir saistīts ar to, ka laimīgas attiecības tiek veidotas uz savstarpējas sapratnes, izpratnes par savām un partnera vajadzībām un spēju pielāgoties izmaiņām.
Tāpēc vecumam nevajadzētu sekot noteiktam scenārijam. Dzīve pēc 70 gadiem var būt dažāda. Tas ir laiks, kad var izvēlēties, ar ko būt blakus un kā pavadīt savas dienas.
Dzīvot ar sevi — tā ir svarīga vērtība
Vientulība nenozīmē obligāti izolāciju vai dvēseles vientulību. Tā ir spēja atrast mieru savā sabiedrībā, prieku vienkāršās lietās — uzvārīt kafiju sev, lasīt bez steigas, dzīvot bez pastāvīgas apstiprināšanas no ārpuses. Kā rāda psiholoģiskie pētījumi, spēja dzīvot ar sevi — tā ir reta garīga dāvana, kas sniedz patstāvību un iekšējo harmoniju.
Tukša dzīvoklis var biedēt nevis ar tumsu, bet ar nākošajām domām. Tomēr pielāgošanās ir mācīšanās klausīties sevi, kad bailes atkāpjas skaidrībai. Vientulība kļūst par brīvības telpu, kur var palikt pašam, kas ir svarīgi pēc zaudējumiem un stresiem, kas saistīti ar novecošanu.
Dzīvot ar bērniem — tikai ja tā ir mīlestība, nevis pienākums
Dzīve zem viena jumta ar bērniem var būt harmoniska un priecīga, ja tā tiek veidota uz savstarpēja cieņas, rūpes un siltuma pamata. Kad vecāks jūtas kā pilntiesīga ģimenes daļa, nevis aukle vai apgrūtinājums — tas ir svētījums. Tomēr klātbūtne, kas izraisa nogurumu, necieņu vai sajūtu, ka esi lieks, ir psiholoģiska slodze, kas var kaitēt veselībai.
Ļoti svarīgi, lai vecāki būtu savā telpā, kur ir lietas un ieradumi, kas viņiem ir tuvi. Psihologi uzsver, ka ierastās vides maiņa vecākiem ir liels stress un atsvešināšanās avots, tāpēc nevajadzētu kaut ko upurēt jaunāko ģimenes locekļu komforta labad.
Ar draudzeni — kad ir uzticība un savstarpēja palīdzība
Aizvien vairāk vecāku sieviešu izvēlas dzīvot kopā, veidojot nelielas sociālās atbalsta grupas. Šāda kopiena — nav atkarība, bet īsta draudzība, kur cilvēki palīdz viens otram un piepilda dzīvi ar kopību, siltumu un drošību. Tā ir tuvība, kur tiek novērtēta nevis strīdi, bet savstarpēja sapratne.
Ar mazbērniem — ar nosacījumu, ka ir cieņa un savstarpēja sapratne
Mazbērni bieži nes vecākiem patiesu siltumu un atklātību bez liekām konvencijām. Tajā pašā laikā vecākiem radiniekiem nevajadzētu kļūt tikai par palīgiem mazbērniem. Psihologi iesaka uzturēt sapratni, lai kopdzīve sniegtu prieku visiem — gan mazbērniem, gan vecvecākiem.
Ne ar tiem, kas atņem cieņu un mieru
Pēc 70 gadiem nevajadzētu palikt kompānijā, kur ir pazemošana, necieņa vai pretrunas. Vecums ir laiks, kad jānosargā sava cieņa, nevis jāpiekrīt būt "ērtam" citiem. Pētījumi uzsver psiholoģiskās labklājības nozīmi vecumā, ko nav iespējams panākt bez cieņas un atbalsta.
Aktīva dzīve un nākotne pat pēc 70
Speciālisti saka, ka aiziešana pensijā nenozīmē aktīvās dzīves beigas. Vecākiem cilvēkiem var un vajag plānot savu nākotni: iet uz teātri, nodarboties ar radošumu, mācīties jauno. Intereses atbalsts dzīvē palēnina bioloģisko novecošanu un uzlabo psiholoģisko pašsajūtu.
Dzīve pēc 70 — tā nav beigas, bet īpašs periods, kas prasa izpratni, atbalstu un izvēli par savu ceļu, kur tiek novērtēta cieņa un iekšējais miers.
