Rīcineļļa PSRS: sastāvs, pielietojums un izzušana 0 94

Kas ir rīcineļļa?

Reiz rīcineļļa bija ļoti populāra — to izmantoja daudzu slimību ārstēšanā, sākot ar saaukstēšanos un beidzot ar hepatītu. Taču ar laiku mīti par tās dziednieciskajām īpašībām tika atspēkoti, un mūsdienās rīcineļļa sastopama galvenokārt Višņevska ziedes sastāvā un dažādos dabīgajos līdzekļos matu stiprināšanai. Pašlaik rīcineļļa ieteicama tikai lokālai lietošanai, lai gan tā ir arī pazīstama kā laksatīvs. Kāpēc tā notika?

Rīcineļļu iegūst no auga sēklām, ko sauc par rīcīni (Ricinus communis), dažkārt dēvētu arī par paradīzes koku, turku kaņepi vai ricīnu. Šī krūma izcelsme saistīta ar Āfriku — rīcineļļu izmantoja jau Senajā Ēģiptē, no turienes tā nonāca Indijā un kļuva populāra arī ajūrvēdas piekritēju vidū. Interesanti, ka eļļas nosaukums nav tieši saistīts ar augu nosaukumu (latīņu valodā ricinus nozīmē «ērce»), bet cēlies no latīņu vārda castor, kas nozīmē «bebrs». Stāsta, ka šāda nosaukumu sajaukšanās radusies tāpēc, ka rīcineļļas sēklu smarža bija tikpat nepatīkama kā bebru izdalījumu aromāts, ko viduslaikos arī lietoja medicīnā. Ar to grūti nepiekrist.

Rīcineļļas labums un kaitējums

Pastāv viedoklis par rīcineļļas labvēlīgajām īpašībām, taču jāņem vērā viens būtisks moments: rīcine ir indīgs augs, kas var izraisīt smagas un dažkārt letālas saindēšanās. Vainojams ir sēklās esošais ricīns — agresīva olbaltumviela, kas iekļūst caur šūnu membrānām un bloķē olbaltumvielu sintēzi, kas noved pie šūnu bojāejas. Sekās cieš plaušu, aknu un nieru šūnas, kā arī tiek traucēta zarnu sieniņas darbība. Fitotoksīns ricīns ir 6 000 reizes toksiskāks nekā kālija cianīds!

Par laimi, ražošanas procesā sēklas tiek presētas, apstrādātas ar tvaiku un karstu ūdeni, kas praktiski samazina indīgo vielu daudzumu līdz nullei. Tomēr pat neliels daudzums rafinētas rīcineļļas, uzņemts iekšķīgi, var izraisīt strauju organisma attīrīšanos no toksīniem, ko pavada caureja un vemšana. Šāda «attīrīšanās» var novest pie nopietnas dehidratācijas: tieši tā itāliešu fašisti spīdzināja savus pretiniekus, piespiedu kārtā iedodot rīcineļļu, lai tie ciestu no smagas caurejas un mirtu no dehidratācijas.

Kāpēc rīcineļļa bija populāra PSRS?

Kāpēc padomju laikā rīcineļļa bija tik populāra? Viljams Pohļebkins savā grāmatā «Gadsimta virtuve» veltījis rīcineļļai veselu nodaļu: viņš apgalvo, ka īstā rīcineļļa (no Karību salām) bija pieejama tikai cariskajā Krievijā. Padomju Savienībā 1930. gados rīcineļļu "viltoja", taču to darīja prasmīgi — pie neliela īstas rīcineļļas daudzuma, kas tika iegūts no Amerikas par valūtu, pievienoja līdz 90 % kvalitatīvas sezama vai saulespuķu eļļas. Tāda rīcineļļa darbojās mazāk spēcīgi, taču taukvielu trūkuma apstākļos veikalos tā bija ļoti pieprasīta pavāru vidū — to varēja nopirkt aptiekā par niecīgu summu! Šīs eļļas šausmīgā smaka nevienu neatbaidīja.

Mūsdienās sēklu rīcineļļa tiek pārdota aptiekās kā laksatīvs līdzeklis, bet biežāk to lieto lokāli — aknes, apdegumu, nagu sēnīšu ārstēšanai, kā arī uzacu un matu augšanas stimulēšanai.