No zemes mandeles.
Saskaņā ar leģendu, karalis Haims I Aragonietis (1205–1276), pazīstams kā iekarotājs, reiz salīdzināja šo tradicionālo spāņu dzērienu ar zeltu. Pēc Valensijas iekarošanas vietējā meitene piedāvāja nogurušajam valdniekam horčatu. Apbrīnojot šī atsvaidzinošā dzēriena garšu, viņš izsaucās: «Aixo es OR, XATA!», kas katalāņu valodā nozīmē «tas ir zelts, meitene!»
No tautas etimoloģijas viedokļa tieši šī frāze kļuva par pamatu dzēriena nosaukumam. Tomēr lingvisti apgalvo, ka vārds horchata nāk no katalāņu orxata, kura sakne ir līdzīga latīņu hordeum, kas tulkojas kā «mieži». Šīs versijas noraidīšana no tautas etimologiem ir pilnīgi saprotama — Spānijā horčatu gatavo nevis no miežiem, bet no auga, kas atgādina pūķa zāli. Spāņi to sauc par čufu, savukārt citas tautas to dēvē par zemes mandeli, tīģera riekstu vai vienkārši — ēdamo sīku.
Šo daudzgadīgo zālaugu augu, kas pieder pie pūķu dzimtas, var sastapt Āfrikā, Mazāzijā un Eiropā. Tomēr tieši Spānijā, īpaši austrumu provincē Valensija, čufas audzēšanai pievērš īpašu uzmanību.
Auga bumbuļus sasmalcina, pakāpeniski pievienojot ūdeni, tad iegūto maisījumu izkāš un saldina ar cukuru. Rezultātā iegūst dzērienu, kura krāsa un konsistence atgādina pienu. Tā garša ir līdzīga riekstu pienam. Horčatu parasti pasniedz atdzesētu.
Valensijas iedzīvotāji rīko svētkus horčatas godam. Tradīcija gatavot dzērienu no čufas šajā reģionā aizsākās VIII–X gadsimtā — musulmaņu valdīšanas laikā, kad zemes mandelis tika ievests un ātri izplatījās.
Sena dzēriena no čufas lietošana bija sastopama Ēģiptē un Sudānā ilgi pirms spāņi izveidoja savu horčatas versiju. Mūsdienās Latīņamerikā, Kubā un citās valstīs gatavo līdzīgus dzērienus no rīsiem vai mandelēm, pievienojot ne tikai ūdeni, bet arī citrusaugļu sulas.
