Brīnums tepat blakus: 7 iedvesmojoši stāsti, kas notika Jaungadā 0 71

Patiesi brīnumi un maģija notiek ar tiem, kas tiem tic un paši spēj darīt labu, piemēram, kā tas notiek pasakā «Divpadsmit mēneši». Bet arī reālajā dzīvē ir iedvesmojoši piemēri, kas iedveš cerību un ticību labajam.

«Doktors Pīters» stāsta 7 īstus Jaungada stāstus, kuros nav pasaku feju un burvju zižļu. Tie ir par cilvēkiem, kuri saglabā garīgo spēku, spēj mīlēt un izrādīt līdzjūtību.

Gaisma, kas dziedē sirdis

Mazā Teksasas pilsētiņā Marks Kornetti un Našela Džoulza katru gadu pārvērš savu māju mirdzošā Ziemassvētku pilī. Viņi izlēma dāvināt prieku citiem cilvēkiem pēc tam, kad Našelai konstatēja reti sastopamu autoimūnu slimību, kas saasinās aukstumā — CAPS. «Daudzas lietas, ar ko cilvēki bauda Jaungadu, man nav pieejamas, un tas mani satrauc,» sacīja Našela. Turklāt slimība skāra sirdi, un sievietei attīstījās trešās stadijas sirds mazspēja.

Pāris nolēma: «Ja mēs nevaram iziet pie cilvēkiem, ļaujiet cilvēkiem nākt pie mums. Rotājumi ir mūsu veids, kā dalīties siltumā, pat ja pašam nav viegli.» Viņu mājas spilgtās gaismas kļuva par cerības simbolu — cilvēki brauc te pat no tālienes. Pie ieejas Našela novietoja QR kodu ar informāciju par sirds un asinsvadu slimībām no Amerikas Kardioloģijas asociācijas, lai paaugstinātu izpratni par tām, un ziedojumu kasti smagi slimiem cilvēkiem, kas nekad nav tukša.

Šokolāde no mātes

Pēc mammas nāves Ročella O'Nīla nespēja iedomāties Jaungadu bez viņu mazās tradīcijas — dalīties svētku naktī milzīgā šokolādes tāfelē. Veikalā, iepērkot pārtiku pirms svētkiem, Ročella gāja garām konditorejas vitrīnai, nespējot nopirkt šokolādi tikai sev vienai.

Tas bija viņas pirmais Jaungads bez tuva cilvēka. Sēžot mašīnā, sieviete klusi teica: «Kā gan es vēlētos Jaungadā just māti blakus…» Kad Ročella jau gatavojās doties prom, viņa pēkšņi ieraudzīja, ka kaut kas mirdz iepirkumu ratos, kas atstāti blakus. Pienākot klāt, viņa apstājās: tur gulēja liela šokolādes tāfele — tieši tāda pati, kādu viņa un mamma vienmēr notiesāja Jaungadā.

Vietējā slavenība

59 gadus vecā Nensija van Dina Hovena no Viskonsinas nonāca slimnīcā ar smagu kovida formu rudens vidū. Sieviete neslimoja ar nopietnām slimībām, un mediķi domāja, ka viņa slimnīcā pavadīs ne vairāk kā nedēļu. Tomēr viss izvērtās citādi.

Nensija kļuva arvien sliktāk, viņai veica intubāciju un pieslēdza mākslīgajai plaušu ventilācijai. Pusotru mēnesi sieviete bija bez samaņas.

«Daudzus no sliktiem brīžiem es neatceros, un tas pat ir labi, bet galā es izķepurojos,» saka Nensija.

Viņa slimnīcā pavadīja 84 dienas, kļuva par vietējo slavenību un svinēja jubileju tieši palātā — radi dziedāja viņai dziesmas videozvanā, jo apmeklējumi bija aizliegti.

«Tas, ko viņa pārdzīvoja, bija īsta elle, un tā ir veiksme, ka pat ar smagāko kovida formu viņa izdzīvoja,» saka mediķi. «Nensijas apņēmība un gribasspēks spēlēja milzīgu lomu, lai viņa atveseļotos.» Pacienti atlaida mājās tieši Jaungada priekšvakarā. Viņa pilnībā atveseļojās.

Kavēšanās, kas izglāba dzīvību

Māsiņa Roberta Mesnere dežurēja Jaungada naktī, lai gan plānoja doties uz ballīti pie draudzenes. Roberta piekrita aizvietot kolēģi — vientuļo māti, kura ļoti vēlējās svinēt svētkus kopā ar savu dēlu.

Maiņa bija šausmīga, un, kad Roberta beidzot nonāca draudzenes mājā, viesi jau bija aizgājuši. «Kāpēc es vispār atbraucu?» — tā toreiz domāja viņa ar skumjām. Pēkšņi no kaimiņu mājas sliekšņa atskanēja sauciens: «Palīdziet! Mana sieva mirst!» Kāds vecāks kaimiņš sauca pēc palīdzības. Viņa sieva gulēja bez samaņas viesistabā uz grīdas, un Roberta uzreiz saprata, par ko ir runa — insulīna šoks, hipoglikēmija. Vīrietis atzina, ka zāles ir, bet kā tās lietot, viņš nezina. Roberta veica sievietei injekciju, un pēc pāris minūtēm viņa atguva samaņu.

«Priecājos, ka tu ieradies tik vēlu!» vēlāk teica Robertas draudzene, kad Roberta pie viņas iegriezās. «Dažreiz pareizais solis visu maina, pat ja to uzreiz neredzi.»

Atkalapvienošanās svētkos

75 gadus vecais Diksons Hendšovs no Ročestras visu mūžu uzskatīja sevi par vienīgo bērnu ģimenē. Viņš zināja, ka viņu adoptēja, un kādā brīdī tomēr izlēma meklēt radiniekus. Izrādījās, ka viņam ir brāļi un māsas, taču vīrietis ļoti satraucās: vai viņi būs priecīgi par viņa parādīšanos?

Pirmais zvans brālim bija satraucošs: «Vai jūs esat Gerijs? Es esmu jūsu brālis Diksons.» Par atbildi bija klusums, pēc tam asaras. Viņi satikās lidostā tieši Jaungada priekšvakarā, bija apskāvieni, smiekli… «Tas ir mans Jaungada brīnums,» saka Diksons. Pie svētku galda viņš pirmoreiz sajuta, ka nav viens. Viņa ģimene vienā mirklī pieauga par 55 cilvēkiem.

Galda segas stāsts, ko atrada mīlestība

Robertas Samperes vīrs no Dolevilas jau daudzus gadus cīnās ar demenci. Viņš aizmirst sejas, nespēj lasīt, lietot telefonu un bankas karti. Kādreiz Jaungada priekšvakarā, lapojot svētku katalogus, Roberta ieraudzīja skaistu galdautu, ko ļoti vēlējās uzklāt uz svētku galda. Diemžēl prece bija jau izpirkta.

Cik liels bija sievietes pārsteigums, kad zem eglītes starp Ziemassvētku dāvanām viņa atrada tieši to galdautu. «Kā mans vīrs atrada vajadzīgo katalogu, vajadzīgo galdautu, sazvanīja uzņēmumu un pārliecināja viņus atrast preci un nosūtīt to mums — es nezinu, kā viņam tas izdevās, bet tā bija labākā dāvana manā dzīvē,» pastāstīja sieviete.

Fotogrāfija «no debesīm»

Deila Viktorija no Floridas zaudēja vienīgo meitu autoavārijā. Dārgākā fotogrāfija — tā, kurā viņa redzama kopā ar trīsgadīgo meitu — pazuda bez pēdām. To atrast neizdevās.

Reiz Jaungada priekšvakarā Deila atvēra vecu grāmatu — un no tās izkrita tieši tā fotogrāfija. Sieviete ir pārliecināta, ka tā nav nejaušība. «Es zinu, ka meita nosūtīja to man kā dāvanu no debesīm,» saka Deila.

Bet vai jums ir stāsti par Jaungada brīnumiem un maģiju?