Apetītes izmaiņas — tā nav tikai reakcija uz stresu vai laikapstākļu maiņu. Ja esat pamanījis, ka sākat ēst ievērojami vairāk vai, gluži pretēji, esat zaudējis interesi par ēdienu, tas var būt signāls, ka organismā ir traucējusi līdzsvars. Pastāstām, kuras sistēmas vērts pārbaudīt un uz kādiem simptomiem pievērst uzmanību.
Apetīte kā veselības indikators
Izsalkuma sajūtu regulē vairākas sistēmas — nervu, endokrīnā un gremošanas. Kad tās darbojas saskaņoti, organisms skaidri saprot, kad tam nepieciešams papildināt enerģijas krājumus. Bet, ja kāda no sistēmām neizdodas, apetīte var strauji mainīties: kāds pārstāj just izsalkumu, bet kādam, gluži pretēji, rodas pastāvīga vēlme uzkost. Bieži tas saistīts ar hormonālām svārstībām, miega traucējumiem vai vielmaiņas problēmām.
Endokrīnā sistēma un apetītes hormoni
Apetītes regulācija sākas ar hormoniem, kas nodod signālus starp ķermeni un smadzenēm. Leptīns, ko izstrādā tauku šūnas, ziņo par sāta sajūtu, bet grelīns — par izsalkumu. Kad šis mehānisms tiek traucēts, piemēram, insulīna rezistences, stresa vai vairogdziedzera problēmu dēļ, cilvēks zaudē kontroli pār sāta sajūtu.
Leptīna deficīts izraisa pastāvīgu izsalkuma sajūtu, bet pie hipertireozes (paaugstinātas vairogdziedzera funkcijas) apetīte pastiprinās, neskatoties uz svara zudumu. Pie hipotireozes, gluži pretēji, tā samazinās, ko pavada miegainība, aukstuma sajūta un apātija.
Gremošanas trakts un ass "zarnu–smadzeņu"
Gremošanas trakts aktīvi piedalās apetītes regulācijā. Tas izstrādā desmitiem hormonu, kas ietekmē izsalkuma centrus smadzenēs.
Ja gremošana ir traucēta — piemēram, pie gastrīta, lēnas kuņģa iztukšošanās vai mikrobiota disbalansa, — apetīte bieži samazinās. Pārtika sagremojas lēnāk, rodas smaguma sajūta, un vēlme ēst izzūd.
Pārmērīga vienkāršo ogļhidrātu patēriņš, gluži pretēji, var izraisīt pastāvīgu izsalkumu. Tas ir apburtā loka: jo vairāk ātro ogļhidrātu, jo straujāki cukura lēcieni asinīs un jo spēcīgāka tieksme pēc ēdiena.
Turklāt zarnas ir cieši saistītas ar smadzenēm: pie mikrofloras traucējumiem samazinās serotonīna — neirotransmitera, kas atbild par noskaņojumu, — izstrāde. Tas var izpausties kā apātija, trauksme un grūtības koncentrēties.
Nervu sistēma un stress
Hipotalāms — smadzeņu daļa, kas regulē reakcijas uz fiziskiem un emocionāliem signāliem. Stresa laikā kortizola līmenis paaugstinās: dažiem cilvēkiem tas nomāc apetīti, citiem — pastiprina.
Hronisks stress bieži noved pie pārēšanās un tieksmes pēc "komforta" pārtikas ar augstu cukura un tauku saturu. Bet īslaicīga stresa dēļ, izdaloties adrenalīnam, apetīte, gluži pretēji, uz laiku izzūd.
Ja pamanāt, ka izmaiņas ēšanas uzvedībā pavada uzbudināmība, bezmiegs un spēku zudums, iespējams, iemesls ir tieši stresa līmenī, nevis gremošanas traucējumos.
Vielmaiņa un enerģijas bilance
Ar vecumu vielmaiņa dabiski palēninās, kas ietekmē arī apetīti. Cilvēki, kuri vada mazkustīgu dzīvesveidu, bieži nejūt izsalkumu no rīta, bet vakarā viņiem ir grūti kontrolēt ēdiena daudzumu — tas saistīts ar cirkādisko ritmu traucējumiem un glikozes līmeņa svārstībām.
D vitamīna deficīts, anēmija, magnija vai dzelzs trūkums arī var ietekmēt izsalkuma uztveri. Enerģijas disbalansa gadījumā smadzenes uztver situāciju kā stresu un var vai nu pastiprināt apetīti, vai, gluži pretēji, "izslēgt" to, taupot resursus.
Kad vērsties pie ārsta
Apetīte — svarīgs bioloģisks rādītājs, un tās izmaiņas nevajadzētu ignorēt. Ja traucējumi saglabājas ilgāk par dažām nedēļām vai pavada citus simptomus, nepieciešams veikt izmeklēšanu.
Ieteicams apmeklēt endokrinologu (pārbaudīt vairogdziedzera, leptīna, grelīna, insulīna hormonu līmeni), gastroenterologu (novērtēt kuņģa un zarnu stāvokli) un terapeitu (pārbaudīt dzelzs, D vitamīna un glikozes līmeni).
Iemesli vērsties pie speciālista:
- apetītes izmaiņas saglabājas ilgāk par 2–3 nedēļām;
- novērojams straujš svara zudums vai pieaugums;
- parādījusies noguruma, apātijas, miega traucējumu sajūta;
- biežākas sirdsdarbības vai trauksmes stāvokļi.
Avots: Kleo.ru
Atstāt komentāru