Kāds bērnībā pats gludināja formu skolai, bet kāds atcerējās par referātu plkst. 22:43. Uzminiet, kurš izauga par cilvēku, kurš visur un vienmēr paspēj? Pareizi: tas, kam bērnībā iemācīja ne tikai alfabētu, bet arī vārdu „atbildība”. Izpētām, kā to izdarīt — un neizmainīties par mājas uzraugu.
Atbildība: ne pēc grafika, bet ar mīlestību
Pirmkārt — aizmirstiet ideju, ka atbildība parādās pati. Tas nav zobs, ne pusaudžu pūtīte. Tas ir prasmju kopums, kas veidojas katru dienu. Un labāk agrāk, nekā kad bērns pirmo reizi mēģinās izmazgāt T-kreklu… 25 gadu vecumā.
Kas palīdz:
-
Dot uzdevumus atbilstoši spējām. Ja bērnam ir 5 gadi — lūdziet sakārtot rotaļlietas, nevis gatavot vakariņas visiem. Izklausās acīmredzami, bet dažreiz vecāki sajauc „izaudzināt” ar „uzkraut visu”.
-
Regulāritāte un skaidri ietvari. Atbildība nepieņem „nu labi, šoreiz piedodu”.
-
Sakārtoja traukus — lieliski. Aizmirsusi — nesaņem multfilmas. Viss ir vienkārši, kā bankā.
-
Atļaut izgāzties. Jā, jūs zinājāt, ka dienasgrāmata palika mājās. Bet nesakījāt. Kāpēc? Tāpēc, ka vainas sajūta par aizmirsto lietu — labāka par jebkuru atgādinājumu. Mācība tiks apgūta. Ilgstoši.
Ne morāles, bet sarunas
Bērni neiztur morāles. Un godīgi sakot, pieaugušie — arī. Ja vēlaties izaudzināt bērnā atbildību — aizmirstiet par monologiem ar izteicienu „manā vecumā...”.
Kas strādā labāk:
-
Seku apspriešana. „Ja tu nebarosi kaķi — viņš būs izsalcis. Vai tu gribi būt cilvēks, no kura cieš kaķi?” Bingo.
-
Kopīga plānošana. Grafiki, uzlīmes, tabulas — bērni dievina vizualizācijas. Un kad viņi piedalās procesā — labprātāk uzņemas atbildību.
-
Godīgums. „Jā, man arī dažreiz ir slinkums, bet es to daru. Jo pieaugušība — tas nav par „gribu”, bet par „jā”. Siltums, godīgums, pieauguša cilvēka veidā. Strādā.
Mazie soļi — liels cilvēks
Atbildības sajūta neparādās pēkšņi pusaudžu vecumā (lai gan būtu ērti). To jāveido no agrīniem gadiem — bet maigi, ar mīlestību un nedaudz pacietības (un kafijas divreiz vairāk nekā parasti).
Noderīgi padomi:
-
Ieviesiet „atbildības zonas” — sava plaukta, sava krūze, savi mājas darbi.
-
Nepārtaisiet bērna to, ko viņš izdarījis „neideāli”. Lai būtu šķībi — bet pašam.
-
Slaviniet par centieniem, nevis par rezultātu. Galu galā atbildība — tas nav par ideālumu, bet par uzticamību.
Bērns, kurš spēj pats uzklāt gultu, atcerēties par pulciņu un laikā nodot projektu — tas nav fantāzija. Tas ir rūpīgas vecāku darba un dažām nervu šūnām, kas upurētas, rezultāts. Bet ticiet — tas ir tā vērts. Īpaši, kad viņš kādu dienu teiks: „Mamma, neuztraucies, es visu izdarīju pats.” Un jūs tādi — o, tas notika!
Atstāt komentāru