Katram vecākam gribas, lai bērns izaugtu veiksmīgs, spēcīgs, patstāvīgs. Katrs savā veidā iedomājas gan veidošanās procesu, gan rezultātu. Bet lielāko daļu šādu vecāku vieno trauksme, kas izpaužas arī audzināšanas manierē.
Izskatās, ka bērnu noteikti ir jāvirza, jānorāda ceļš, jāizskaidro viss kā nākas, jāiepārliecina, ka viņam jāgrib pareizās lietas. Un kļūst pamanāma tā smalkā robeža, kuru vecāki bieži pārkāpj nevis ļaunprātīgi, bet gan no satraukuma, mīlestības, vēlēšanās "dot visu labāko": vietā, lai atbalstītu, bērns galvenokārt izjūt spiedienu.
Un problēma ir tā, ka tas nepalīdz attīstīt bērnā iekšējo spēku, bet tieši otrādi, vājina to. Tas veido bailes kļūdīties, ieradumu izpatikt, nevis rīkoties, pamatojoties uz saviem labajiem nodomiem, un sajūtu "nav pietiekami būt vienkārši sev, lai mani pieņemtu".
Ir pazīmes, pēc kurām var pamanīt, ka vecāki sāk pārmērīgi ietekmēt bērnu. Un jau ir pētīti rezultāti tam, uz ko šāda pārmērīga rūpe noved. Sīkāk par to pastāstīja Jelena Kalašņikova — bērnu ģimenes psihokonsultante.
Vecāki bieži saka, ka "tā vajag" bez paskaidrojumiem
Piemēram, izsakot tādas frāzes: "Visi bērni šajā vecumā jau tā dara", "Tāpēc, ka es tev teicu", "Nestrīdies ar pieaugušajiem".
Šādas frāzes neatstāj bērnam iespēju saprast, kāpēc kaut kas ir svarīgs. Viņam nerodas iekšējā motivācija, tikai ārējā: lai neapbēdinātu, nepakļautos spiedienam, neizsauktu kairinājumu, neskatītos uz kārtējām norādēm. Un laika gaitā bērnam veidojas atkarība no citu noteikumiem, kas traucē radīt un pat iekšēji dzirdēt savus.
Vecāki bieži labot praktiski katru sīkumu
Kad bērns zīmē, viņam koriģē līnijas. Kad viņš veic mājasdarbus — pārbauda pat laukumus. Kad viņš stāsta kaut ko ar kļūdu — tūlīt dzird labojumu. Izskatās, ka tas ir rūpīgs, bet bērns saņem signālu: "Es pats nevaru izdarīt labi".
Un pakāpeniski viņš pārstāj pat mēģināt. Ir pat tāds termins kā iemācīta bezpalīdzība: "kāpēc censties, tāpat atradīs kļūdu".
Vecākus kaitina nesakārtotība, lēnums, slinkums, ieradums novērst uzmanību
Spiediens bieži maskējas zem tādas rūpīgas prasības. Bet tajā pašā laikā tas izskan ar kairinājumu un pastāvīgu salīdzināšanu. Un tas jau nav motivācija, bet pastāvīgs negatīvs stress. Piemēram, var izskanēt tādas frāzes: "Skaties, Matvejs jau pats visu dara", "Tu taču esi gudra, ko tev maksā!".
Ārēji bērns var piekrist. Bet iekšēji uzkrājas kauns, ka viņš nav tāds, kā vajag. Tieši no šī kauna vēlāk rodas traumējošs perfekcionisms vai iekšējs nekontrolējams sacelšanās.
Vecāki izlemj par bērnu, kas viņam nepieciešams
Viņi izvēlas pulciņus, nestrādājot pie bērna motivācijas un interesēm, ēdienu, draugus, apģērbu, pat to, kā var atpūsties, jo "tā viņam ir labāk". Bet katru reizi, kad bērnam nedod izvēles tiesības, viņš zaudē saikni ar sevi, kuru pēc tam ir ļoti grūti atjaunot.
Pieaugot, šādi bērni bieži saka: "Es nezinu, ko gribu". Viņiem ir vieglāk dzīvot saskaņā ar citu gaidām, nekā saprast savas vēlmes.
Vecāki reaģē ar kairinājumu uz bērna jūtām
Visi atceras frāzes: "Kāpēc tu atkal raudi?", "Nepārliecinies, viss ir kārtībā". "Tikai zini, kā apvainoties". Tieši šādi vārdi apspiež kontaktu ar jūtām.
Zem tā slēpjas arī trauksme: vecākiem ir neizturami redzēt bērna vājumu, gribas "izlabot" viņu, padarīt ērtu, mierīgu. Un tā bērns mācas apspiest emocijas, nevis tās izdzīvot. Rezultātā blakus tuviem cilvēkiem viņš kļūst paklausīgs, nevis īsts un dzīvs.
Vecāki baidās no bērnu neveiksmēm
To var pamanīt, kad par bērnu veic mājasdarbus, paredz kļūdas, izlīdzina sekas. Bērni normāli attiecas uz kļūdām kā uz izaugsmes daļu, kamēr viņi nesaskaras ar to, ka izrādās, vecāki paniski baidās no viņu neveiksmēm.
No malas izskatās maigs, bet ļoti jūtams šāda veida spiediens neļauj bērnam izdzīvot kļūdas pieredzi un atgūties. Just savu izaugsmi un panākumus. Bet tieši caur šo procesu attīstās gribasspēks, mērķtiecība, izturība, nevis caur ideāliem rezultātiem.
Bērnu grūti atlaist
Vecāki kontrolē viņa saraksti, pārbauda atzīmes, iepriekš noskaidro pie citiem vecākiem — ko, kur un ar ko darīs viņu bērns. Tas rada mirkļa drošības ilūziju, bet nopietni iznīcina uzticību. Bērns jūt: "Mani neuztic. Tātad, es nesanākšu".
Bieži tieši no šādām ģimenēm pusaudži pēc tam nonāk galējībās: stingrā protestā vai pilnīgā atkarībā.
Kādi ir spiediena sekas:
-
paaugstināta trauksme, īpaši jaunās situācijās;
-
nomācošs iekšējais kritiķis, neadekvāta prasība pret sevi;
-
grūtības pieņemt lēmumus;
-
zems pašvērtējums, neskatoties uz ārējiem panākumiem;
-
emocionāla distance ar vecākiem un kontaktu trūkums ar sevi.
Un visskumjākais, manuprāt, ir tas, ka attiecībās pazūd dzīvā saikne, komunikācija notiek no pienākuma sajūtas, nevis uz veselīgas pieķeršanās un uzticības pamata.
Ko var darīt, lai atjaunotu līdzsvaru?
Atstāt bērnam vairāk izvēles iespēju. Saprotams, ka runa ir par tiem variantiem, kas ir pieņemami un droši atbilstoši vecumam. Bet no mazotnes var ļaut viņam izlemt, ko uzvilkt vai kā sadalīt uzdevumus dienai.
Iemācīties izturēt viņa jūtas. Neapmierināt uzreiz, neapšaubīt ar frāzēm "nekas traks", bet vienkārši būt blakus, teikt: "Es redzu, ka tev šobrīd ir grūti". Aizvietot kontroli ar interesi. Vietā "Vai tu izdarīji?" teikt: "Kā tev sokas ar to? Ja gribi, es varu palīdzēt saprast?".
Atcerēties, ka attīstība notiek nevis pēc vecāku plāna, bet pēc bērna iekšējā unikālā tempa. Un pat ja viss objektīvi liecina par to, ka tempu jāpalielina, ir svarīgi iemācīties to darīt saudzīgi, nesalaužot gribu un saglabājot bērna iekšējo iniciatīvu.
Atstāt komentāru