Diemžēl dažreiz vismīlošākie vecāki ar savām rīcībām neapzināti kaitē bērnu psihikai. Dažkārt pat vienkārši izteikumi, kas šķiet pareizi, bet psiholoģijas skatījumā nes sevī postošu spēku. Šodien runāsim par diviem šādiem izteikumiem. To, pēc vairuma psihologu domām, nekad nedrīkst likt bērnam teikt.
Vārds «Piedod», teikts zem spiediena
Visizplatītākā kļūda ir piespiešana atvainoties. Bērns uzsita citu bērnu laukumā? Nekavējoties jāsaka «piedod»! Atņēma rotaļlietu? Ātri jāatvainojas! No malas tas izskatās pareizi. Vecāks rāda, ka audzina pieklājīgu cilvēku. Bet realitātē viss ir citādi.
Piespiežot bērnu atvainoties, mēs mācam viņam liekulību. Viņš izrunā tukšu vārdu, nejūtot nekādu vainu. Viņu neuztrauc otra cilvēka jūtas. Viņu interesē tikai tas, lai viņu atstātu mierā. Viņš atceras: galvenais ir tikt galā ar pareizo frāzi. Patiesīgums un līdzjūtība šeit nespēlē lomu.
Šāda uzvedība rada bērnā iekšēju protestu. Viņš dusmojas uz vecākiem, kas viņu piespiež. Dusmojas uz to, priekš kā viņam jāpiedod. Šī dusma krājas iekšā. Tā neatrod izeju. Rezultātā mazais neapklust, bet tieši pretēji, vēl vairāk uzbudinās.
Turklāt piespiedu «piedod» pazemo. Bērns jūtas slikti, sakauts, apkaunots. Viņš nemācās saprast savu rīcību sekas. Viņš mācās tikai to, ka viņa jūtas nav svarīgas. Svarīgas ir tikai spēles noteikumi, ko nosaka pieaugušie.
Ko darīt vietā piespiedu atvainošanu
Nekad nelieciet runāt tukšus vārdus. Jūsu uzdevums ir palīdzēt bērnam saprast saikni starp rīcību un rezultātu. Rīkojieties citādi.
Vispirms pievērsiet bērna uzmanību viņa rīcības sekām. Mierīgi sakiet: «Skaties, Maša raud. Viņai sāp un ir skumji, jo tu atņēmi viņas lelli». Tā jūs fokusējat viņu nevis uz sevi un savu sodu, bet uz otra cilvēka stāvokli. Tas ir izšķirošs moments empātijas attīstībā.
Pēc tam palīdziet viņam piedāvāt reālu palīdzību. Pajautājiet: «Kā mēs varam labot situāciju? Varbūt atdosim lelli? Vai atnesīsim Mašai lakatu?». Piedāvājiet variantus. Dodiet viņam iespēju pašam izvēlēties ceļu, kā labot kļūdu. Tas māca atbildību.
Tikai pēc tam, kad emocijas norims, var maigi pievērst pie atvainošanos. Bet tām jābūt patiesīgām. Var teikt: «Vai tu esi gatavs tagad atvainoties Mašai?». Ja bērns māj, tas nozīmē, ka viņš patiešām ir gatavs. Ja nē — nespiediet. Tas nozīmē, ka vēl ir nepieciešams laiks.
Atcerieties, jūsu mērķis nav formāla pieklājība. Jūsu mērķis ir, lai bērns apzinātos savu kļūdu un vēlētos to labot. Šāds piegājiens prasa vairāk laika un pacietības. Bet tas veido stabilu pamatu bērna attiecībām ar pasauli.
Frāze «Saki paldies»
Otrā bīstamā frāze ir piespiedu «Saki paldies!». Vecmāmiņa dāvina dāvanu, bet bērns klusē vai slēpjas aiz mātes. Vecākiem ir neērti, un viņi sāk steidzināt, prasīt, kaunēt. To nedrīkst darīt.
Piespiežot teikt «paldies» ar varu, mēs devalvējam pašu pateicību. Bērnam šis vārds kļūst par paroli, kuru jāizrunā, lai saņemtu dāvanu vai lai no viņa atkāptos. Tajā nav īstas siltuma, nav prieka, nav apzināšanās. Tas ir tikai rituāls, kas ir bezjēdzīgs.
Bērnam var būt miljons iemeslu klusēt. Viņš var kaunēties, būt emocionāli pārslogots, nogurt no uzmanības. Iespējams, dāvana viņam nepatīk vai viņš nezina, kā to izmantot. Spiežot uz viņa, mēs pastiprinām viņa stresu. Mēs pievienojam apjukumam vainas sajūtu par savu uzvedību.
Turklāt mēs atņemam viņam iespēju izteikt pateicību savā veidā. Varbūt viņš vēlas nevis teikt, bet apskaut vecmāmiņu. Vai vēlāk uzzīmēt viņai zīmējumu. Vai vienkārši smaidīt. Patiesa smaids dažkārt nozīmē daudz vairāk nekā iegaumēts pieklājīgs vārds.
Kā mācīt pateicību bez piespiešanas
Māciet pateicību ar savu piemēru. Tas ir visjaudīgākais instruments. Sakiet «paldies» vīram, bērniem, pārdevējam veikalā. Bērns visu redz un uzsūc šo uzvedības modeli kā normu. Viņam tas kļūs par dabisku saziņas daļu.
Izrunājiet jūtas bērna vietā brīdī, kad viņš jūtas apjucis. Jūs varat teikt viņa vietā: «Vecmāmiņa, paldies par mašīnu! Sāniņš ir ļoti priecīgs, viņš tagad nedaudz kaunējas, bet mājās mēs noteikti ar to spēlēsim». Jūs noņemat spriedzi no bērna un parādāt viņam, kā var reaģēt.
Apspriediet situāciju vēlāk, privāti. Pajautājiet: «Vai tev patika dāvana no vecmāmiņas? Dodies, uzzīmēsim viņai apsveikuma karti un pateiksim paldies nākamreiz». Tā jūs dodiet viņam instrumentus emociju izteikšanai un laiku atgūties.
Slavējiet par patiesu pateicību. Ja bērns pats teica «paldies», noteikti atzīmējiet to. Sakiet: «Man bija tik patīkami redzēt, kā tu pateici paldies vectēvam». Tas nostiprinās pozitīvo pieredzi un parādīs, ka jūs novērtējat viņa patiesos impulsus.
Galvenais — tās ir jūsu attiecības
Bērnu psihika ir ļoti trausla. Vārdi, kas teikti ar labākajiem nodomiem, var atstāt tajā dziļu nospiedumu. Nelauziet to ar piespiešanu un spiedienu.
Vietā, lai piespiestu, cenšaties saprast. Vietā, lai meklētu formalitātes — meklējiet patiesīgumu. Jūsu uzdevums nav izaudzināt ērtu bērnu, kurš saka pareizos vārdus. Jūsu uzdevums ir izaudzināt veselīgu cilvēku, kurš spēj just, līdzjūtīgi un patiesi būt pateicīgs.
Uzticība un cieņa starp jums — tas ir galvenais audzināšanas instruments. Ja bērns jums uzticas, viņš pats vēlēsies būt līdzīgs jums. Viņš pats iemācīsies gan atvainoties, gan pateikties. Vienkārši dodiet viņam laiku un esiet blakus. Nevis uzrauga lomā, bet kā gudrs ceļvedis.
Atstāt komentāru