Tipiska vakara aina ģimenē, kur aug skolēns, pēc noklusējuma nevar būt mierīga. Ja jums paveicās un jūsu skolēns sēž pie mājasdarbiem un centīgi tos veic pats, jūs esat ieguvuši laimīgu biļeti. Bet pārējiem, kuriem jācīnās par mājasdarbu gatavību ar kliegšanu un manipulācijām, jau ir priekšnojauta par garajiem deviņiem mēnešiem cīņā ar savu bērnu. Bet vai tiešām ir jākarojas? Psihologs Ekaterina Makarova izskaidroja, kāpēc kliegšana nedarbojas un kā iztikt bez ekstrēmām situācijām.
«Vecāks ir piemērs bērnam. Un runa nav par to, ka vecākiem obligāti jāparāda cienīgs, laipns, pacietīgs uzvedības piemērs. Mēs visi esam cilvēki, un mēs visi esam atšķirīgi. Un arī reaģējam atšķirīgi. Vienkārši kliegšana ir antipedagoģija,» brīdina eksperte.
Samaziniet „skaņu“ līdz komfortablajam minimumam
Kliecot, mēs paaugstinām bērna jutīguma slieksni. Mēs mierīgi runājam, skaidrojam, viņš nedzird, bet, kad kliedzam, viņš dzird. Un jo vairāk mēs kliedzam, jo sliktāk viņš dzird parasto cilvēku runu. «Kas tālāk? Iegādāties trompeti? Kaut ko kliegt visai ģimenei? Izmantojiet argumentus no bērna labuma viedokļa, kas ar viņu notiks, ja viņš neklausīs. Ja viņš ir mazs, tad vakara feja nepienāks un nepastāstīs pasaku. Ja viņš ir liels un negrib mācīties, tad saņems divnieku, bet par divniekiem mūsu ģimenē ir sankcijas (izdomājiet, kādas). Grīdas mazgāšana ārpus kārtas, finansiālas atbalsta atņemšana uz nedēļu utt.», — iesaka Ekaterina Makarova.
Nepārkāpiet personīgās robežas
Kad mēs kliedzam, mēs rupji pārkāpjam bērna robežas un mācam divas nevēlamas uzvedības formas: ka iekļūt viņa robežās ar kliegšanu ir iespējams un ka citu robežas ir jālauž ar kliegšanu. «Tas, uz kuru kliedz, arī vēlāk kliegs uz citiem. Patiesībā tā ir tirgus prakse: kurš skaļāk izsauks, tas ir taisnība. Virtuvē tas darbosies, bet nopietnākās debatēs — nē,» turpina eksperte.
Nepaplašiniet diapazonu līdz vienai notij
Un, visbeidzot, kliegšana pieradina bērnu pie tā, ka paletē ir tikai viena krāsa spēcīgu emociju izteikšanai — tas ir kliegšana. Nākotnē šāds bērns kliegs par jebkuru iemeslu, nesaprotot savas jūtas un noskaņojuma nianses. «Kā alternatīvu varu ieteikt sākt ar sevi un katru reizi, kad gribas kliegt, skaļi izteikt: „Es jūtu dusmas, mani drebina no aizvainojuma, es esmu dusmīgs, es esmu nikns, es agresīvi gribu aizvērt durvis“. Šāda izrunāšana palīdz smadzenēm apzināt, kas notiek, novērš emociju pārņemšanu un dod iespēju izstrādāt rezerves variantu. Un noteikti kopā ar bērnu apgūstiet, kā var utilizēt negatīvās emocijas. Iegādājieties boksa maisu, ko var sist no sirds, lielu lapu, uz kuras var uzklāt krāsas lieliem triepieniem, bumbiņu, ko var mest pret grīdu vai sienu, velotrenažieri, uz kura var nikni griezt pedāļus, izspiesties no stāvošas pozīcijas, lēkt ar lecamauklu, apliet galvu ar aukstu dušu. Viss, kas vien iespējams, lai dotu gan sev, gan bērnam sociālu alternatīvu kliegšanai. Tas ļoti palīdzēs viņam ar nākotnes sociālo adaptāciju,» saka psihologs.
Bet kas notiek ar mājasdarbu?
Mājasdarbi, protams, nekur nepazudīs, un tos tomēr būs jādara. Tikai tagad bez Jerihonas trompetes mātes izpildījumā. Ekaterina uzstājīgi iesaka izņemt prasīgu toni un ieviest tradīciju uzticīgi sazināties ar bērnu par skolas tēmām. Sākt ar jautājumu «Ko uzdeva? Kādas atzīmes šodien?» nav vērts. Labāk pajautājiet, ko bērns darīja starpbrīžos, par ko jūsu skolēns runāja ar vienaudžiem, kādu mūziku viņš šobrīd klausās atkārtojumā austiņās.
«Nekautrējieties izlasīt un pārskatīt visu, ko bērns uzņem ar savu ziņkārīgo prātu. Apspriediet ar viņu to, ko uzskatāt par svarīgu. Sarunas par viņa izglītības panākumiem ierobežo viņa iespējas, nesagrieziet bērnam spārnus. Labāk stimulējiet panākumus nefinansiāli, pavadot laiku kopā: makšķerēšana, deju meistarklase, šķūņa būvēšana, ziedu stādīšana, brauciens uz laukiem utt. Vērtīgākā motivācija viņam ir jūsu laiks, ko jūs viņam veltāt, izmantojiet to viņa sociālajai un radošajai būtībai, nevis kā sodu,» noslēdz eksperte.
Atstāt komentāru