Amerikāņi pēta Jo, noslēpumaino Jupitera pavadoni 0 88

Zinātnieki uzdeva jautājumu: kāpēc divi blakus esošie Jupitera pavadoņi ir tik atšķirīgi, jo uz Jo visur izvirst vulkāni, bet Eiropa ir pilnībā klāta ar vairāku kilometru biezu ledus kārtu. Ir versija, ka Jo reiz bijis arī bagāts ar ūdeni, taču pēc nesenā pētījuma to uzskata par neticamu.

Trīs no četriem lielākajiem Jupitera pavadoņiem vieno ievērības cienīga kopīga iezīme — bieza ledus garoza. Turklāt visos trijos gadījumos zem tās, iespējams, ir nesasalstoša ūdens slānis. Iespējams, ka šo siltumu uztur gāzu giganta gravitācija — tā nemanāmi deformē pavadoņus, kamēr tie pārvietojas pa orbītām, un rada berzi to iekšienē.

To pašu mehānismu uzskata par iespaidīgā un plašā vulkānisma cēloni uz Jo — vienīgā pavadoņa, kuram nav ledus virsmas un nekādu pazīmju par ūdens krājumiem. Šī pasaule izskatās pilnīgi sausa. Tās vulkāni izdala tikai sēra savienojumus un silikātu lavu.

Jupitera gravitācija «spiež» un silda Jo visvairāk, jo šis liels pavadonis atrodas vistuvāk gigantam — aptuveni 350 tūkstošus kilometru no tā augšējā mākoņu slāņa. Tas ir mazāk nekā attālums starp Zemi un Mēnesi. Radās jautājums, vai tas bija iemesls Jupitera mēness izžūšanai. Citiem vārdiem, vai tas reiz bija tikpat mitrs kā Eiropa, Ganimēds un Kalisto.

To nesen mēģināja noskaidrot planetologi no Eksmarsēlas Universitātes (Francija) un Dienvidrietumu universitātes Elpaso (ASV). Viņi nolēma modelēt Jo un Eiropas evolūciju, pieņemot, ka Jo arī radās kā ar ūdeni bagāts debesu ķermenis.

Aprēķinos par attīstību ņēma vērā ne tikai Jupitera gravitācijas ietekmi, bet arī to, ka pirmajā laikā pēc izveidošanās tas bija karstāks un spožāks. Zinātnieki neaizmirsa arī par siltumu, ko radīja mazu debesu ķermeņu sadursmes pavadoņu augšanas laikā, un par siltumu no radioaktīvo elementu sabrukšanas to kodolos. Turklāt mēneši tika «izvietoti» sākotnēji dažādās pozīcijās Jupitera sistēmā, proti, tika apsvērti to iespējamo migrāciju varianti. To, kā rezultātā «izveidojās» abi pavadoņi, pētnieki aprakstīja rakstā, kas pieejams serverī arXiv.org.

Kā izrādījās, sākotnēji mitrie Jo un Eiropa praktiski nekādos apstākļos nevarētu nonākt tik ļoti atšķirīgā mūsdienu stāvoklī: Jo nezaudētu ūdeni pilnībā pat intensīvas vulkānu darbības ietekmē. Tomēr, kā raksta zinātnieki, hipotētiski pilnīgas izžūšanas scenārijs būtu iespējams, ja pavadoņa veidošanās notiktu ļoti ātri vēl tuvāk Jupiteram nekā pašlaik.

Problēma ir tā, ka realitātē tas, visticamāk, nav iespējams: pat savā mūsdienu orbītā Jo atrodas tajā Jupitera apkārtnes zonā, kur nav iespējama ledus daļiņu un pat hidratētu minerālu — kristālu ar «iebūvētām» ūdens molekulām — veidošanās.

Pētnieki paskaidroja, ka šo zonu ierobežo tā dēvētā fillosilikātu dehidratācijas līnija, un Jupitera sistēmā tā atrodas starp Jo un Eiropas orbītām. Tas nozīmē, ka pie planētas esošais lielais mēness atrodas principiāli citā situācijā pat salīdzinājumā ar kaimiņu mēnesi, nemaz nerunājot par pārējiem diviem. Tāpēc pētnieki secināja, ka Jo ir «uzbūvēts» no sausa materiāla.