NASA izmēģinājusi litija dzinēju ar 120 kilovatu jaudu — tas var paātrināt lidojumus uz Marsu 0 67

2026. gada februārī NASA inženieri Kalifornijā, Reaktīvo dzinēju laboratorijā (JPL), izmēģināja magnētoplazmodinamiskā dzinēja prototipu. Ierīce darbojas ar litija tvaikiem un izmanto elektromagnētisko lauku, lai paātrinātu plazmu. Testu laikā dzinējs pirmo reizi ASV sasniedza 120 kilovatu jaudu — tas ir rekords šāda tipa risinājumiem. Iegūtie dati kalpos par pamatu nākamajai testēšanas fāzei.

Galvenā šīs tehnoloģijas priekšrocība ir efektivitāte. Elektriskie dzinēji patērē līdz pat 90% mazāk degvielas nekā tradicionālās ķīmiskās raķetes. Tā vietā, lai radītu spēcīgu īslaicīgu impulsu, tie nodrošina vāju, bet nepārtrauktu vilci, pakāpeniski paātrinot aparātu līdz lielam ātrumam. Tas padara šos dzinējus īpaši perspektīvus ilgstošām misijām ārpus Zemes orbītas.

Jaunais dzinējs pieder magnētoplazmodinamisko dzinēju klasei. Šāda veida pētījumi notiek kopš 20. gadsimta 60. gadiem, taču līdz šim tie nav izmantoti reālās kosmiskajās misijās. Atšķirībā no esošajiem jonu dzinējiem šī sistēma izmanto spēcīgas elektriskās strāvas un magnētisko lauku, lai paātrinātu litija plazmu, kas potenciāli ļauj iegūt lielāku vilci.

Testēšanas laikā vakuuma kamerā dzinējs uzkarsa līdz ļoti augstām temperatūrām — volframa elektrods sasniedza aptuveni 2800 °C un spīdēja spilgti baltā gaismā. Prototips tika iedarbināts piecas reizes, fiksējot darba parametrus un materiālu uzvedību.

Pašlaik jaudīgākie elektriskie dzinēji tiek izmantoti atsevišķās kosmiskajās misijās, tomēr jaunais prototips tos pārsniedz jaudā vairāk nekā 25 reizes. Nākamo gadu laikā izstrādātāji plāno palielināt jaudu līdz 500 kilovatiem — tas ir pusmegavats uz vienu dzinēju. Pilotētam lidojumam uz Marsu būs nepieciešama sistēma ar kopējo jaudu 2–4 megavati, kas spēj darboties desmitiem tūkstošu stundu.

Pēc izstrādātāju teiktā, pirmais tests apstiprinājis tehnoloģijas darbspēju mērķa jaudas līmenī. Tagad galvenais uzdevums ir pārbaudīt, vai komponentes spēs izturēt ilgstošu slodzi un augstas temperatūras.

Nākotnē šādi dzinēji varētu darboties kopā ar kodolenerģijas avotu, kas ļautu samazināt kosmisko aparātu masu un nodrošinātu nepieciešamo vilci tālām ekspedīcijām.

Tests liecina, ka tehnoloģija tuvojas praktiskai izmantošanai, taču pirms tās pielietošanas reālās misijās uz Marsu vēl jāatrisina uzticamības un mērogošanas jautājumi.