Sensacionālas atradnes tika veiktas Ķīnā.
Jauns analīze fosilijām, kas atrastas Ķīnā, parādīja, ka sapientu, neandertāliešu un denisoviešu vēsture varēja sākties daudz agrāk un, iespējams, bija daudz sarežģītāka, nekā to apgalvo mācību grāmatas. Starptautiska zinātnieku komanda apšaubīja ierasto cilvēku evolūcijas hronoloģiju. Tomēr pētnieku secinājumiem ir vairāki jautājumi.
Ilgu laiku Homo evolūcijas aina atgādināja lineāru ģenealoģisko koku. Viena zars nomainīja otru, pakāpeniski novedot pie Homo sapiens parādīšanās. Tomēr pēdējo desmitgažu atklājumi, īpaši paleogenētikā, parādīja, ka realitāte ir daudz sarežģītāka. Uz planētas vienlaikus pastāvēja vairāki cilvēku veidi, kas krustojās, konkurēja un pat krustojās.
Šīs drāmas galvenie varoņi bija neandertālieši (Homo neanderthalensis) — Eiropas un Āzijas iedzīvotāji, kas izzuda apmēram pirms 40 tūkstošiem gadu, un denisovieši, kas apdzīvoja plašas Eirāzijas teritorijas. Pēdējie izzuda, pēc dažādām aplēsēm, pirms 30–50 tūkstošiem gadu.
15 gadus denisovieši zinātnē bija pazīstami tikai pēc pāris atsevišķiem zobiem, žokļiem un DNS fragmentiem, kas iegūti no pirksta falangas, kuru atrada Denisovā alā Altajā. Šī ēteriskā, "ģenētiskā" reputācija padarīja viņus par galveno mīklu paleoanropoloģijā.
Situācija sāka mainīties tikai nesen. Zinātnieki beidzot ieguva materiālus pierādījumus denisovieša izskatam. Svarīgākais solis bija masīva vesela galvaskausa apraksts, kas atrasts Harbinā, Ķīnas ziemeļaustrumos. Sākotnēji atradni attiecināja uz jaunu Homo longi sugu, bet molekulārais analīze parādīja — fosilija piederēja denisoviešam, kas dzīvoja pirms vairāk nekā 146 tūkstošiem gadu.
Ģenētiskie dati pārliecinoši pierādīja, ka mūsdienu cilvēki, kas nav afrikāņu izcelsmes, nes sevī nelielu procentu neandertāliešu gēnu. Attiecībā uz denisoviešu DNS pēdām novēro tās nevienmērīgu izplatību pa kontinentiem: denisoviešu gēni sastopami Jaungvinejas papuāniem, Austrālijas aborigēniem, neliels procents — Austrumāzijas un Dienvidaustrumāzijas iedzīvotājos, savukārt nozīmīgs denisoviešu mantojums nav atrasts dažās afrikāņu populācijās, kā arī daudziem eiropiešiem. Jebkurā gadījumā šie dati liecina, ka sapientu senči sastapās un krustojās ar šiem diviem veidiem.
Saskaņā ar vispārpieņemto modeli, kas balstīts uz DNS analīzi, pastāvēja kāda senču populācija, nosacīti nosaukta par "Priekšteci X". Aptuveni pirms 500 līdz 700 tūkstošiem gadu šī populācija sadalījās. Viena grupa deva sākumu līnijai, kas Āfrikā evolūcionēja par Homo sapiens. Otra grupa migrēja uz Eirāziju un vēlāk, no 400 līdz 500 tūkstošiem gadu atpakaļ, sadalījās vēlreiz, izveidojot neandertāliešu un denisoviešu līnijas. Šāda shēma desmitiem gadu kalpoja par pamatu Homo pagātnes izpratnei. Bet jauno pētījumu autori, kuru rezultāti publicēti žurnālā Science, apšaubīja tās precizitāti.
Arheoloģisko izrakumu laikā netālu no Hanas upes terases Ķīnas centrālajā daļā zinātnieki atrada divus senā cilvēka galvaskausus. Abas atradnes stipri cieta simtiem tūkstošu gadu, ko pavadīja zemē: augsnes slāņi tās saplacināja. Bet starptautiskā antropologu un paleogenetiku komanda, ko vada Kriss Strīngers no Londonas Dabas vēstures muzeja, nolēma atgriezties pie noslēpumainajiem galvaskausiem. Pētnieki izmantoja modernās tehnoloģijas, tostarp datortomogrāfiju un speciālus algoritmus, kas ļāva virtuāli "iztīrīt" kaulu no apkārtējās iežu. Burtiski pa daļām tika savākta digitālā rekonstrukcija galvaskausa Yūnsiān-2, atjaunojot tā sākotnējo formu.
Analīze parādīja, ka galvaskausa vecums ir no 940 tūkstošiem līdz 1,1 miljonam gadu. Šāda vecuma hominīdi tradicionāli tika attiecināti uz Homo erectus (taisnā gājēja) sugu. Šī suga parādījās Āfrikā apmēram pirms diviem miljoniem gadu un plaši izplatījās Dienvidazijā, sasniedzot Indonēziju, kur tās pārstāvji dzīvoja simtiem tūkstošu gadu un izzuda apmēram pirms 108 tūkstošiem gadu.
Atstāt komentāru