Rietumu Sahara vēlas brīvību: zemes vairāk nekā Lielbritānija, bet iedzīvotāju skaits kā Rīgā 0 54

Polisario fronte oficiāli atteicās piedalīties jebkurā politiskajā procesā, ko tā uzskata par "legitimizējošu nelikumīgu Marokas okupāciju Rietumu Sahārā".

Paziņojums bija atbilde uz Amerikas Savienoto Valstu projektu ANO rezolūcijai, kas pagarināja miera uzturēšanas misijas MINURSO pilnvaras (tā kopš 1991. gada uzrauga pamieru un sagatavo referendumu par Rietumu Sahāru) līdz 2026. gada 31. oktobrim. ANO Drošības padome šodien, 30. oktobrī, balsos par ASV projektu.

"Mēs nesēdēsim pie sarunu galda, ja iznākums jau ir iepriekš noteikts. Jebkuri ietvari, kas izslēdz brīvu referendumu, ir līdzvērtīgi kapitulācijai pret okupācijas faktu," teikts dokumentā, ko parakstījis Polisario frontes ģenerālsekretārs Brahims Gali.

Tajā pašā laikā Polisario fronte paziņo, ka ANO ģenerālsekretāram Antonio Guterresam tika nodots referenduma projekts — dokuments, kas pirmo reizi pieļauj trīs nākotnes variantus Rietumu Sahārai:

— pilnīga SADR neatkarība,

— integrācija ar Maroku kā parasta province,

— brīva asociācija (autonomija kā Farēru salas).

Otrais variants — integrācija ar Maroku kā parasta province — ir "rezerves scenārijs" referendumā. Tas ir nepieciešams Polisario frontei, lai parādītu elastību un novērstu apsūdzības par neizlīgumu. Tas atņem Marokai galveno argumentu: "Polisario vēlas tikai neatkarību, dialogs nav iespējams."

"Jā, mēs esam gatavi apspriest pat Marokas autonomijas plānu, bet tikai tad, ja to izvēlēsies tauta referendumā ar iespēju arī balsot par neatkarību," apstiprināja SADR ārlietu ministrs Mohamed Eslam Beissat.

Tajā pašā dienā piecos bēgļu nometnēs Alžīrijā notika lielākie protesti. Tūkstošiem saharviešu — pēcteču tiem, kas bēga no Marokas un Mauritānijas bombardēšanas 1975–1976. gadā — skandēja: "Pašnoteikšana vai nekas!".

Marokas Ārlietu ministrijas oficiālais pārstāvis Aiman Falak nosauca Polisario frontes nostāju par "provokāciju":

"2007. gada autonomijas plāns ir vienīgā reālistiskā bāze. Referendums ar neatkarības opciju ir izslēgts."
Rietumu Sahara bija Spānijas koloniālā teritorija līdz 1975. gadam. Pēc Spānijas aiziešanas reģions kļuva par strīda objektu starp Maroku un Polisario fronti, kas ar Alžīrijas atbalstu 1976. gadā pasludināja Sahāras Arābu Demokrātisko Republiku (SADR). Autonomijas plāns, ko piedāvāja Rabats, pēdējā laikā ir ieguvis ASV, Francijas, Lielbritānijas, Kenijas, Ganas atzīšanu.

Ziemeļos robežojas ar Maroku, ziemeļaustrumos — ar Alžīriju, austrumos un dienvidos — ar Mauritāniju; rietumos to apskalo Atlantijas okeāns. Platība — 266 tūkstoši km² (Lielbritānija - 243 610 kv. km). Lielākā pilsēta — El-Ajūna. Saskaņā ar aplēsēm 2005. gada jūlijā iedzīvotāju skaits bija 373 008 cilvēki, 2010. gadā — 405 210 cilvēki, 2015. gadā — 586 000 cilvēki; galvenokārt tie ir arābi un arābiski berberi, daudzi no viņiem dzīvo klejotāju dzīvesveidu. Tajā pašā laikā tiek lēsts, ka apmēram 40 tūkstoši dzīvo Brīvajā zonā un apmēram 100 tūkstoši cilvēku — bēgļu nometnēs Alžīrijā.