Kāpēc bērni stostās un kā viņiem palīdzēt: skaidro neirologs 0 61

Agrīnā vecumā, īpaši runas straujas attīstības periodā, bērni var ieturēt pauzes, atkārtot vārdus vai apjukt teikuma veidošanā. Tas notiek tāpēc, ka domāšana attīstās ātrāk nekā spēja to izteikt vārdos.

Kas ir stostīšanās

Stostīšanās jeb logoneiroze ir runas plūstamības un ritma traucējums. Tā izpaužas kā skaņu vai zilbju atkārtošana, vārdu izstiepšana, pauzes un tā sauktie “bloki”, kad bērns nespēj uzsākt teikumu.

Svarīga pazīme ir šo izpausmju regularitāte. Ja tās saglabājas vairākus mēnešus un runu pavada spriedze, tas vairs nav pārejošs posms, bet gan traucējums. Visbiežāk stostīšanās sākas vecumā no 2 līdz 5 gadiem — laikā, kad runas attīstība ir visintensīvākā.

Galvenie cēloņi

Speciālisti uzsver, ka stostīšanās parasti nerodas viena iemesla dēļ. Biežāk tā ir vairāku faktoru kombinācija:

• iedzimta nosliece;

• nervu sistēmas īpatnības;

• runas centru nepietiekama nobriešana;

• iespējamie neiroloģiski traucējumi.

Stress vai izbīlis var darboties kā izraisītājs, taču parasti tas tikai aktivizē jau esošu noslieci, nevis izraisa traucējumu pats par sevi.

Kā atšķirt normu no problēmas

Ne katra pauze runā ir iemesls satraukumam. Būtiski ir vērtēt kopējo runas raksturu.

Par normālām vecuma īpatnībām var uzskatīt:

• vārdu vai frāžu atkārtošanu;

• pauzes bez spriedzes;

• runas baiļu neesamību;

• to, ka bērns nepievērš uzmanību savām kļūdām.

Savukārt par stostīšanos var liecināt:

• skaņu un zilbju atkārtošanās;

• spriedze runas laikā;

• “iestrēgumi”;

• pavadošas kustības (piemēram, mirkšķināšana, galvas kustības);

• bailes runāt.

Ja šie simptomi pastiprinās, ieteicams nekavējoties konsultēties ar speciālistu.

Vai stostīšanās var pāriet pati

Dažos gadījumos stostīšanās patiešām izzūd bez ārstēšanas — tas notiek aptuveni 70–80% bērnu. Tomēr paļauties tikai uz laiku ne vienmēr ir droši. Ja problēma saglabājas ilgāk par sešiem mēnešiem, pastiprinās vai izraisa trauksmi, nepieciešama profesionāla palīdzība. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka traucējums nostiprināsies.

Pie kā vērsties

Stostīšanās korekcijai nepieciešama kompleksa pieeja:

• logopēds — strādā ar runas attīstību;

• neirologs — izvērtē nervu sistēmas stāvokli;

• psihologs — palīdz mazināt trauksmi un runas bailes.

Diagnostika ietver runas analīzi, emocionālā stāvokļa izvērtēšanu un iespējamo ietekmējošo faktoru noteikšanu.

Kā vecāki var palīdzēt

Pieaugušo rīcībai ir izšķiroša nozīme. Nepareiza reakcija var pastiprināt traucējumus.

Nevajadzētu:

• steidzināt bērnu;

• pārtraukt vai pabeigt teikumus viņa vietā;

• akcentēt uzmanību uz runas kļūdām;

• izrādīt aizkaitinājumu vai pārmērīgu satraukumu.

Ieteicams:

• radīt mierīgu un drošu vidi mājās;
• runāt lēni un skaidri;
• atbalstīt bez spiediena;
• pacietīgi uzklausīt bērnu.

Kā ārstē stostīšanos

Ārstēšanā galvenā uzmanība tiek pievērsta darbam ar runu un emocionālo stāvokli, nevis medikamentiem.

Tiek izmantotas:

• elpošanas un runas vingrinājumi;

• logopēdiskās metodes;

• psihoterapija;

• radošās pieejas (piemēram, mākslas vai pasaku terapija).

Medikamenti tiek nozīmēti tikai kā papildu līdzeklis noteiktos gadījumos.

No kā atkarīgs rezultāts

Ārstēšanas efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no savlaicīgas diagnostikas. Jo agrāk uzsākta palīdzība, jo lielāka iespēja pilnībā atjaunot runas plūstamību.

Rezultātu ietekmē:

• bērna vecums;

• traucējuma smagums;

• emocionālais stāvoklis;

• nodarbību regularitāte;

• vecāku iesaiste.

Stostīšanās nav tikai runas īpatnība — tas ir signāls, kam jāpievērš uzmanība. Lielākajā daļā gadījumu, savlaicīgi rīkojoties, problēmu iespējams būtiski mazināt vai pilnībā novērst. Galvenais — neignorēt simptomus un negaidīt, ka tie izzudīs paši no sevis.