Pusaudžu fiziskā agresija pret vecākiem — tēma, par kuru biežāk klusē nekā runā. Tā izraisa kaunu, bailes un sajūtu par ģimenes katastrofu. Tomēr liela, vairākus gadus ilga pētījuma rezultāti rāda: šādi gadījumi notiek daudz biežāk, nekā ierasts domāt, un lielākajā daļā gadījumu nenozīmē neatgriezeniskas sekas.
Gandrīz trešdaļa pusaudžu bija izrādījuši fizisku agresiju pret vecākiem — 20 gadu novērojumu dati.
Saskaņā ar specializēta medicīniskā izdevuma publicētiem datiem, Cīrihes Universitātes pētnieki gandrīz divu gadu desmitu garumā sekoja vairāk nekā 1500 cilvēku attīstībai — no agrīna pusaudža vecuma līdz 24 gadu vecumam. Izrādījās, ka 32,5% dalībnieku vismaz vienu reizi atzina fizisku agresiju pret vecākiem. Runa ir par grūšanu, sitieniem vai priekšmetu mešanu emocionālu konfliktu laikā.
Pētnieki uzsver: lielākajā daļā gadījumu tās bija vienreizējas epizodes, sakrītot ar pubertātes periodu — laiku intensīvām hormonālām pārmaiņām, robežu meklējumiem un cīņai par autonomiju.
Visvairāk spriedzes — 13 gados
Visvairāk agresīvo epizožu reģistrēts 13 gadu vecumā. Aptuveni 15% pusaudžu šajā vecumā ziņoja par līdzīgām situācijām. Pēc tam rādītāji pakāpeniski samazinās. Līdz 24 gadu vecumam fiziskās agresijas līmenis samazinās aptuveni līdz 5% un paliek relatīvi stabils.
Vienlaikus pētniekus satrauca vēl viens fakts: aptuveni 40% no tiem, kuri izrādīja agresiju, darīja to vairāk nekā vienu reizi. Tas var liecināt par noturīgu uzvedības modeļu veidošanos, kuri prasa uzmanību un koriģēšanu.
Ģimenes ienākumi nav izšķiroši
Analīze parādīja, ka vecāku izglītības līmenis, sociālais statuss un materiālā situācija nav noteicošie. Līdzīgi gadījumi sastopami ģimenēs ar dažādu labklājības līmeni un sociālo stāvokli.
Kā būtiskākie riska faktori izrādījās ģimenes atmosfēras īpatnības. Fiziski sodi, kliegšana, pazemošana un stingrs komunikācijas stils palielina varbūtību, ka pusaudzis atbildēs ar agresiju. Nozīmīgu ietekmi atstāj arī pastāvīgi konflikti starp vecākiem — pat ja bērns nav tieši iesaistīts, viņš apgūst redzētās uzvedības modeļus.
Kā papildu riska faktoru pētnieki norāda uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma simptomus, kad impulsivitāte un paškontroles traucējumi var pastiprināt emocionālas izpausmes.
Kas samazina agresijas varbūtību
Neskatoties uz satraucošiem skaitļiem, pētījuma secinājumus nevar saukt par viennozīmīgi negatīviem. Pusaudži, kuriem ir emocionālās regulācijas prasmes — spēja atpazīt, nosaukt un izdzīvot savas jūtas — daudz retāk pievēršas fiziskām dusmu izpausmēm.
Svarīgu lomu spēlē atbalstoša vecāku attieksme: emocionāla klātbūtne, uzmanība bērna pārdzīvojumiem, drošības un uzticības sajūta. Speciālisti uzsver, ka emocionālā intelekta un konstruktīvas saziņas prasmju veidošanu vēlams sākt jau pirmsskolas vecumā.
Kad situācija prasa iejaukšanos
Eksperti iesaka neignorēt satraucošos signālus. Ja agresija kļūst regulāra, ar laiku pastiprinās, to pavada nožēlas trūkums vai tā pārsniedz ģimenes konfliktu robežas, tas var liecināt par dziļāku problēmu. Šādos gadījumos nepieciešama speciālista konsultācija.
Pētījuma autori uzsvēruši svarīgu aspektu: pusaudžu agresija biežāk ir pārejošs attīstības posms, nevis pazīme par «sliktu raksturu». Tomēr tieši audzināšanas stils un ģimenes emocionālais klimats lielā mērā nosaka, vai tā paliks īslaicīga fāze vai nostiprināsies kā noturīgs uzvedības modelis.
