Mēs esam pieraduši domāt, ka attiecības ir saistītas ar atbalstu un rūpēm. Un patiešām: grūtos brīžos ir normāli savstarpēji palīdzēt. Taču pastāv smalka robeža starp «piedāvāt plecu» un «nest uz saviem pleciem pieaugušu cilvēku, kurš vienkārši nevēlas censties».
Dažreiz viss sākas nevainīgi — ar kafiju, kuru jūs apmaksājāt «šoreiz». Taču drīz izrādās, ka šī «reize» turpinās jau vairākus mēnešus. Un runa nemaz nav tik ļoti par naudu, cik par sistemātisku rīcību.
Šeit ir signāli, kas var satraukt jau pirmajos randiņos.
Pastāvīgi finansiālie «neparedzamie gadījumi»
Viņam vienmēr kaut kas notiek. Alga kavējas. Bankomāts «ievelk» karti. Steidzami jāpalīdz radiniekiem. Problēmas, kā šķiet, nebeidzas — mainās tikai dekorācijas.
Ja jūs regulāri apmaksājat tikšanās ar ieganstu par viņa «pagaidu grūtībām», ir vērts padomāt: vai tas tiešām ir pārejoši vai jau dzīvesveids?
Žanra klasika — «es aizmirsu maku»
Kad atnes rēķinu, sākas izrāde. Viņš pārbauda kabatas, atceras citu jaku, izlādējušos telefonu, karte nav pieslēgta vai trūkst sīknaudas.
Vienreiz var gadīties. Divreiz — sakritība. Bet ja tas kļūst par tradīciju, jūs vairs neesat romantiskā stāstā, bet gan scenārijā ar paredzamu noslēgumu.
Viņš apbrīno jūsu «pašpietiekamību»
«Tu esi tik stipra, visu sasniedzi pati,» viņš saka, kamēr jūs apmaksājat pārtiku vai vakariņas. Komplimenti skan skaisti, taču aiz tiem var slēpties ērta stratēģija: jūsu finanšu iniciatīvu pārvērst par pierādījumu jūsu neatkarībai.
Un ķirsītis uz kūkas — solījums «visu atdot», tiklīdz viņš «nokārtos savas lietas».
Vainīgi visi, izņemot viņu
Nav darba nevis tāpēc, ka viņš slinko, bet tāpēc, ka viņš «pārāk talantīgs sistēmai». Vadītāji — tirāni. Darba intervijas — bezjēdzīgas. Birojs — neērti novietots.
Iemeslu saraksts ir bezgalīgs. Bet rezultāts viens — ienākumu nav.
Viņš pārāk ātri «iejūtas» jūsu mājās
Sākumā zobu birste «nejauši» paliek vannas istabā. Pēc tam parādās portatīvais dators. Pēc nedēļas viņš jau atver jūsu ledusskapi kā savu.
Tā sākas maiga, gandrīz nemanāma viņa klātbūtnes paplašināšanās jūsu telpā — un jūsu resursos.
Viņš neiesaistās saimniecībā
Pat ja viņš dzīvo pie jums, viņš nepērk pamatlietas — no pārtikas līdz saimniecības ķimikālijām. Frāze «mums taču viss ir kopīgs» viņa izpildījumā parasti nozīmē: kopīgais — tas ir jūsu.
Mazie pārskaitījumi «līdz algai»
Vienu reizi — benzīnam, otru reizi — cigaretēm, vēl citreiz — «aizņemties pāris simtus». Summas ir nelielas — grūti atteikt. Bet, saskaitot visu kopā, sanāktu summa, par kuru varētu aizlidot atvaļinājumā.
Grandiozi plāni bez rīcības
Viņš stāsta par nākotnes projektiem, biznesu, ceļojumiem un bezrūpīgu dzīvi. Taču tieši tagad viņam nav pat naudas sabiedriskā transporta biļetei.
Jūs baro ar solījumiem par gaišu nākotni — lai jūs uzturētu viņu tagadnē.
Viņš pazūd, kad runa ir par atbildību
Tiklīdz sāk runāt par kopēju budžetu vai lūdz reālu palīdzību — viņam pēkšņi ir steidzami darbi vai sabojāts garastāvoklis.
Dažkārt tam pievienojas manipulācija: «Man jau tā ir grūti, un tu vēl spied.» Un jūs jau jūtaties vainīga.
Jūs baidāties šķist «merkantila»
Visbīstamākais signāls ir jūsu pašas sajūtas. Ja jūs sākat domāt, ka lūgums par vienlīdzīgu līdzdalību ir alkatība, tas nozīmē, ka kāds ļoti rūpīgi jums to ir iegalvojis.
Tieši vainas sajūta ir galvenais instruments cilvēkam, kas pieradis dzīvot uz citu rēķina.
Svarīgi atcerēties: veselīgas attiecības balstās uz savstarpējību. Atbalsts ir pagaidu mērs, ne pastāvīga shēma. Un ja jūs jūtat, ka jūs izmanto, iespējams, intuīcija jau sen visu sapratusi — vienkārši laiks tajā ieklausīties.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram! Par faktu kļūdām lūdzam ziņot e-pastā redakcija@bb.lv.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ziņot par kļūdu pogas , lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Atstāt komentāru