«Es vairs neko nejūtu»: kāpēc tā notiek un kā atgūt savu dzīvi 0 59

Vienkārši sakot — kad cilvēks saprot, ka dzīve zaudē krāsas, spīdumu, dzirksteles, uzplūdus un vispār jēgu. Bet viss nav tik biedējoši. Ar to var dzīvot. Un, ja izvirzīsiet sev mērķi — tad varat atgūt prieku. Lai to izdarītu, jānoskaidro, no kā pēkšņi “uznāca būtība” un jādara daži soļi pretī sev.

Dzīves sistēmu traucējumi

Mūsdienu pasaulē hronisks stress ir galvenais psihofizioloģiskā izsīkuma un emocionālās paletes “izbalēšanas” iemesls.

Organisms ir iztukšots. Visi tā resursi tiek tērēti, lai uzturētu režīmu “dzīvo — kamēr skrienu”. Tādās funkcijās kā aizraušanās, radošums, ziņkārība tiek izslēgtas. Kairinājums, trauksme, apātija — progresē. Intereses zudums par visu notiekošo, spējas priecāties par vienkāršām lietām un globāliem notikumiem — tas jau nav slikts garastāvoklis. Tas ir galvenais klīniskās depresijas simptoms.

Smadzenes atsakās izstrādāt nepieciešamajā daudzumā dopamīnu un serotonīnu — neirotransmiteri, kas atbild par baudu un motivāciju.

Ja tam pievieno blakus esošo miega trūkumu, spēcīgu nogurumu, vitamīnu un minerālvielu trūkumu un hormonālas izmaiņas, bez speciālistu iejaukšanās neiztikt.

Meklējot jēgu

Aizvien biežāk jūs no rītiem pamostaties ar vienu jautājumu: “Kāpēc viss tas?” Kāpēc katru dienu ienirt vienveidīgā rutīnā — māja-darbs-māja, ja nav Mērķa?

Ar katru dienu jūsu veiktās kustības šķiet arvien bezjēdzīgākas un nevajadzīgākas. Pastāvīgas domas: “Ko es neizdarītu, nekas nemainīsies”, “varbūt nesanāks”, “labāk nemēģināt”, sašaurina dzīvi līdz minimālās komforta zonas. Garlaicīgai. Bēdīgai. Bezkrāsainai.

Neskaties apkārt

Pastāvīga saziņa ar toksiskiem cilvēkiem, kritikas, ironijas, sarkasma plūsmas un uzticamu attiecību trūkums noved pie tā, ka cilvēks pārstāj “dzīvot mirklī”, pārstāj pamanīt pozitīvās dzīves puses, cerot, ka kādreiz vēlāk iestāsies laime.

Tā, kā viņš pats to iedomājies.

Un tā nenotiek. Ne rīt, ne pēc gada. Ne tāpēc, ka to nav iespējams sasniegt. Vienkārši tāpēc, ka jūs esat aizmirsuši dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Savu emociju pārcelšana uz virtuālo sociālo tīklu un interneta resursu pasauli tikai apgrūtina spēju koncentrēties uz sevi un savu dzīvi.

Džungļi sauc

Dzīve megapolē — ir tāda “prieka”! Ofisu pelēkums tiek aizstāts ar “cilvēku māju” pelēkumu. Zaļums, svaigs gaiss, silts jūra, spilgta saule — viss tas vai nu palicis atmiņās, vai dzīvo fantāzijās kā kaut kas pilnīgi nepieejams.

Tādu personisku ekoloģisko katastrofu neiztur katrs. Uz šiem iemesliem psihika reaģē skaidri un parasti negatīvi.

Bez attaisnojumiem

Lai pasaule kļūtu pelēka, pietiek ar jebkuru no šiem iemesliem. Un tie nekad nenāk viens. Hronisks stress darbā noved pie izsīkuma. Izsīkums — “labākais draugs” iegūtā bezpalīdzības sajūtas. Bezpalīdzība liek izvairīties no draugiem, noslēgties sevī un “sēdēt telefonā”. Tas pārvēršas digitālā pārslodze. Tālāk bezcerības stāvoklis tikai pasliktinās. Pasaule apkārt izbalē. Vai esat atraduši, no kurienes nāk “dzīves pelēkums”? Lieliski! Tieši tur atrodas jūsu pūļu pielietojuma punkts. Darbojamies!

1. solis. Atzīt, sevi neapsūdzot

Jā, šobrīd jūs nekas neiepriecina. Necīnieties ar apātijas stāvokli, neapsūdziet sevi. Domas: “visi cilvēki, kā cilvēki, bet es visu laiku sūdzos un žēlojos” — ir destruktīvas. Tās tikai ieved problēmu strupceļā.

Sakiet sev godīgi: “Mana dzīve šķiet garlaicīga, bezgaršīga, bezkrāsaina”. Atzīšana — jau daļa uzvaras. Tā palīdzēs mazināt iekšējo spriedzi. Jā, un atslēgas vārds šajā atzīšanā — “šķiet”. Dzīves pelēkums — vienkārši ilūzija. Mirāža izklīdīs. Tā nav uz visiem laikiem.

2. solis. Ieslēgt sajūtu sensorus

Nepieļaujiet trauksmainām domām “aiziet galvā” un apstājiet iegrimšanu rumīnācijā. Proti, pārtrauciet pastāvīgo negatīvo domu atkārtošanas procesu.

Veiciet dažus vienkāršus, bet intensīvus fiziskos vingrinājumus: pietupieni, spiešana, stiepšanās, noliekšanās sānos — der visi līdzekļi. Galvenais ir sajust paātrinātu elpošanu, siltumu muskuļos un sajust, kā priecīgi sitas sirds jūsu krūtīs.

Efektīvi atgriež dzīves paleti harmonijā taustāmas un garšas sajūtas. Ietiet basām kājām pa zāli. Ja nav zāles — pa paklāju vai grīdu. Ieelpojiet svaiga kafijas vai zāļu tējas aromātu. Varat apēst kaut ko ar spilgtu garšu — apelsīnu, mandarīnu, granātu vai rūgto šokolādi.

Tikai ne vienkārši apēst, bet koncentrējoties uz garšu — apzināti. Galvenais — koncentrēt uzmanību uz savām sajūtām un “izsist” nervu sistēmu.

3. solis. Jaunās viļņa virsotnē

Nav nepieciešams mēģināt uzreiz mainīt savu dzīvi. Bet ir jāpārvar rutīna un paredzamība — divi galvenie “dzīvības krāsu slepkavas”.

Mainiet maršrutu no mājām uz darbu. Vairs neapmeklējiet tuvāko veikalu, pie kura esat pieradis. Mēģiniet pagatavot jaunu ēdienu.

Noskatieties filmu tādā žanrā, kuru iepriekš noraidījāt. Vai sāciet klausīties “citu” mūziku, nevis ierasto, pat ja tā ir izmisīgi mīlēta.

Celties saullēktā un pastaigāties pa tukšo pilsētu. Jūs nesaņemsiet tūlītēju prieku. Bet tas arī nav nepieciešams. Jums jāizveido jauni neironu savienojumi smadzenēs — iepriekš nepazīstams tonis dzīves krāsu paletē.

4. solis. Enkura neizdosies

Kaut kur jūsu apziņas dziļumos noteikti ir iemesti enkuri — attēli, skaņas, atmiņas, darbības, kas kādreiz sniedza prieku. Atgriezieties pie tiem.

Pārlasiet mīļāko grāmatu. Paskatieties bērnības filmu. Atcerieties par savu hobiju, pat ja tas jums ir bijis sen, un atkal pievērsieties tam.

Tas nav skumji par pagātni. Tas ir iespēja pamodināt sevī cilvēku, kurš prata priecāties. Turieties stiprāk pie enkura.

5. solis. Negaidot rezultātu

Saulainie dienas ir pazudušas. Viss ir apbalēts. Jūs esat noslēdzies sevī. Process — zināms. Pārslēdziet uzmanību uz kaut ko citu. Labāk uz kādu citu. Tā jūs izkļūsiet no apātijas gūsta, kamēr tā jūs pilnībā neapēdusi.

Varat pabarot vāveres parkā vai baložus pilsētas laukumā. Aiznest nevajadzīgas lietas uz labdarības fondu. Palīdzēt brīvprātīgajiem. Uzrakstīt ziņu vai piezvanīt vecam draugam. Tikai bez sūdzībām par dzīvi, bet izrādot patiesu interesi par viņa dzīvi, panākumiem, problēmām. Jums nav jāglābj pasaule. Svarīgi ir izkļūt no bezgalīgā un vienveidīgā dialoga ar sevi.

Jūs meklējāt atbildi uz jautājumu “ko darīt, ja dzīve zaudējusi krāsas”. Tas nozīmē, ka jūs jau esat veikuši pirmo soli, lai atrastu pareizo atbildi. Turpiniet. Viss atgriezīsies. Noteikti atkal atgriezīsies. Un dzīves krāsas. Un noskaņu toņi. Un siltums un cerība. Dodiet sev laiku un esiet pret sevi laipni.