Sapņojat uzkrāt, bet nauda it kā izšķīst gaisā, bet krājkasa paliek bāla tukša? Iespējams, ka problēma nav ienākumu apmērā, bet gan tajā, kā tieši jūs krājat.
Finanšu kļūdas visbiežāk slēpjas sīkumos — ieradumos, domās un uzskatos, kurus mēs pat neuzskatām par kļūdām. Kopā ar uzņēmēju un investoru Ibrahimu Auševu izpētīsim, kādas "krājkases" slazdi traucē jūsu nākotnes kapitālam un kā tos apiet.
Krāt bez mērķa — galvenā un visbīstamākā kļūda
Atlikt naudu vienkārši procesa dēļ — ir, protams, slavējams darbs... bet bezjēdzīgs. Skaisti izklausās: "krāju nākotnei", — bet uz kā tieši? Bez mērķa pat visdisiplinētākā mēģinājuma pārvēršas par garlaicīgu rutīnu, kur motivācija izzūd acīs, it kā ledus glāzē karstumā. Viss izdosies, ja jūs skaidri iedomāsieties to, kas jūs patiešām motivē: dzīvoklis pie jūras, kvalifikācijas paaugstināšanas kurss vai, teiksim, ķiršu krāsas kabriolets. Nosakiet termiņu. Nosauciet summu. Un tad process no garlaicīgā "jādara" pārvērtīsies par azartisku sacensību pēc sapņa.
Atlikt pēc atlikuma principa
Cik bieži mēs iekrītam "atlikumu" slazdā: vispirms — izdevumi, pēc tam — nožēla. Nauda izslīd caur pirkstiem nevis tāpēc, ka jūs esat izsists, bet tāpēc, ka budžets, kā gumijas cimdiņš — izstiepjās atkarībā no noskaņojuma. Izskatās, ka tikai saņēma līdzekļus — un jau akcija kafijas automātam, spontāns vakariņas, "bez tā dzīvot nevar", un viss, par uzkrājumiem atcerēties paliek tikai ar skumjām. Bet tagad mēģiniet pagriezt scenāriju: ne "kas paliks — tas krājkasē", bet "vispirms krājkasē, pārējais — savam priekam". Tieši šis vienkāršais manevrs — atlikt procentu no ienākumiem uzreiz pēc saņemšanas, pirms visiem "bet, ja nu" — rada patiesus brīnumus. Tas nav par askēzi un ne par pārmērīgu gribu. Tas ir par disciplīnu, kas strādā jūsu labā. Uzkrājumi kļūst par tādu pašu obligātu pozīciju kā īres maksa vai pārtika — un, jāteic, viena no saprātīgākajām.
Glabāt visus līdzekļus vienā vietā
Glabājat visu iegūto vienā stūrī – kontā, bankā, kastē ar uzrakstu "melniem laikiem"? Diemžēl, tas ir tāpat kā turēt olas vienā grozā un iet ar to pāri virvei virs bezdibeņa. Nauda, kas paliek bezdarbībā, — kā ūdens purvā: šķiet, ka ir, bet jēgas maz. Finansēm jābūt kustībā, spēlē, apgrozībā. Daļa lai paliek drošā drošības spilvenā — tādā, kas izturēs pat finanšu vētru. Vēl nedaudz — uz uzkrājumu konta, kur procenti krīt nevis skaistuma dēļ, bet jūsu labā. Un, ja jūtat sevī azartu un nedaudz veselā saprāta — ieguldiet daļu līdzekļu investīcijās: lai tās aug, kā labas rauga pareizajā mīklā. Vai tad nav loģiskāk likt naudu strādāt jūsu labā, nevis vienkārši gulēt plauktā un gaidīt pasaules galu?
Nevajag mesties galējībās
Vieglāk ir pārspīlēt, cenšoties uzkrāt "finanšu spilvenu" summu, kas salīdzināma ar nelielas firmas gada budžetu. Jā, drošības spilvens — noderīga lieta: tieši tas palīdz neiekrist finanšu bezdibenī darba zaudēšanas vai cita ārkārtas gadījuma laikā. Teorijā izklausās vienkārši: atlikt 3–12 vidējās mēneša algas un dzīvot mierīgi. Bet neliksim ideālu attēlu sajaukt ar reālo dzīvi. Saprātīgāk ir pārskatīt šo pieeju un skatīties nevis uz ienākumiem, bet uz izdevumiem. Galu galā alga var būt stabila, bet izdevumi — kā amerikāņu kalniņi: hipotekārie maksājumi, apdrošināšanas iemaksas, parādi, lieli vienreizēji maksājumi.
Tagad iedomājieties: jūs, ne īpaši pieradis pie lielām summām, esat uzkrājis, teiksim, 15 tūkstošus. Kas tālāk? Vietā, lai priecātos, nāk trauksme: turēt tādu summu kontā ir biedējoši, it kā staigātu pa plānu ledu. No šejienes arī pirmā kļūda – vēlme visu iztērēt, lai neciestu. Un tālāk — pazīstama skaņa: "Man nav ko atlikt", "Labāk nopirkšu kleitu, nekā ciestu". Tātad galvenais jautājums nav par to, cik daudz jāatliek, bet par to, cik daudz jūs patiešām esat gatavs turēt bez iekšējās panikas. Un, ja jūs joprojām neesat atradis atbildi — ir īstais laiks sēdēt, saskaitīt un padomāt: "Vai es sev veidoju spilvenu vai stresu?"
Izvairieties no ārējās ietekmes
Klusa ir zelta, īpaši, kad runa ir par jūsu "finanšu spilvenu". Izskatās, ka nav nekas slikts dalīties ar tuviem cilvēkiem par saviem jaunajiem finanšu ieradumiem? Bet, kad jūs izsakāt: "Es sāku krāt" — un viss sākas. Kāds var nosmiet: "Kāpēc? Viss tāpat zaudēs vērtību". Kāds nemanāmi sāks norādīt uz "aizlīdzini līdz piektdienai" ar mērķi uz jūsu spilvenu. Un kāds, nebaidoties, piedāvās ieguldīt "mirušo kapitālu" lietā, kas steidzami "visiem uz labu". Un jau jūs vairs nekaujat, bet aizsargājaties: uzstādiet robežas, sakiet "nē", risiniet aizvainojumus — nervi uz robežas, bet uzkrājumi nulles. Vai jums to vajag? Tātad, ja jūtat, ka apkārtējie ar naudu ir uz "jūs", labāk turiet mēli aiz zobiem. Protams, ja blakus ir cilvēks, ar kuru jums ir kopīgs kurss, piemēram, laulātais, varat krāt arī tandemā. Šeit jau, kā saka, kopā nav tik biedējoši. Bet citādi — mazāk vārdu, vairāk klusuma. Spilvens mīl mieru.
Atstāt komentāru