«Piezvanīju — un piepildījās?» Izpētām modīgu ķermeņa praksi kopā ar psihologu 0 55

Psihologs Marina Bondarenko skaidro, vai šāda prakse var darboties, vai šai tehnikai ir zinātniski pamatoti analogi, ko no tām patiesībā var gaidīt un kā tās izmantot.

Kāpēc nevajadzētu paļauties tikai uz pieklauvēšanu

Nepieciešamība tikt pamanītam, sadzirdētam, iegūt vēlamo bez pūlēm — ir saprotama. Šajā ziņā prakse balstās uz svarīgu iekšējo vajadzību uzturēšanu: atzīšanu, panākumiem, pārpilnību.

Tomēr, ja cilvēks ierobežo sevi tikai ar līdzīgu rituālu — bez analīzes, apzināšanās un turpmākajām darbībām, — tad šāda prakse pārvēršas simboliskā mēģinājumā izvairīties no reālām pūlēm. Praktizētājam tehnikā sāk dominēt maģiskā domāšana: «es vienkārši paziņoju par vēlmi — un gaidu, kamēr tā piepildīsies pati».

Šāds pieejas veids var būt ne tikai neefektīvs, bet arī traumatisks. Cilvēks var saskarties ar vilšanos: «es daru, kā teikts, bet tas nedarbojas». Var rasties sajūta, ka «ar mani kaut kas nav kārtībā», ja visiem izdodas, bet viņam — nē. Un, kad atbildība tiek pārvietota uz ārējām spēkiem: «tas Visums neatbildēja, jāgaida», tad nerodas arī stimuls kaut ko darīt pašam.

Uz ko tas atgādina

Trends atgādina reālu ķermeņa tehniku, kas aktīvi tiek pielietota psihoterapijā. Tā ir tapping jeb emocionālās brīvības tehnika (EFT). EFT metode tika izstrādāta 1990. gados, pamatojoties uz kognitīvi-uzvedības terapijas, ķermeņa pašregulācijas un akupunktūras bez adatām principiem.

Metodes būtība ir maiga pieklauvēšana noteiktām ķermeņa vietām, apvienojot to ar pārdzīvojumu un uzstādījumu izrunāšanu. Piemēram: «Neskatoties uz to, ka es jūtu trauksmi, es pilnībā pieņemu sevi. Es izvēlos būt drošībā». Šāda prakse samazina fizioloģiskā stresa līmeni, to pielieto trauksmes, fobiju, traumu seku gadījumā.

Svarīgi: EFT pieklauvēšana — nav rituāls, bet veids, kā atgūt piekļuvi resursam, samazināt spriedzi un pāriet no emocionālā impulsa uz izvēli, kā justies.

Sociālajos tīklos bieži pielāgo terapijas tehnikas estētiskos un «ātrajos» formātos. Tas padara psiholoģiju tuvāku, bet vienlaikus izkropļo metožu būtību. Afirmācijas, piemēram, «es esmu pelnījusi», «tas ir man» var būt noderīgas, ja cilvēks jau ir resursā, viņam ir spēks, lai atbalstītu sevi ceļā uz mērķi.

Bet pie iekšējā pretestības (kauna, neuzticības, sāpēm) tās var izraisīt pretēju efektu — spriedzi, dusmas vai spēku izsīkumu. Tāpēc ir svarīgi strādāt ne tikai ar virspusēju formulu, bet arī ar tās uztveri ķermenī un psihē.

Kā pareizi izmantot tapping

Ievērojot noteiktus apstākļus, tapping var būt noderīgs kā pašpalīdzības instruments.

Piemērots:

• stresa situācijās, emocionālā pārslodze, iekšējā spriedze;

• kā veids, kā pārslēgties, atjaunot skaidrību domāšanā;

• kā atbalstoša prakse starp sesijām ar psihologu;

• pozitīvu uzstādījumu nostiprināšanai.

Neiesaka:

• izmantot kā darbību aizvietotāju;

• gaidīt, ka tehnika «pati realizēs vēlmes»;

• pielietot smagu stāvokļu gadījumā bez speciālista pavadības (piemēram, pie PTSD, izteikta depresija utt.);

• aizvietot ar to pilnvērtīgu psihoterapeitisko darbu.

Ja vēlaties izmēģināt tapping paši

• Atrodiet mierīgu vietu, kur jums ir ērti.

• Formulējiet pašreizējo stāvokli: trauksme, nogurums, dusmas.

• Sāciet viegli pieklauvēt ar pirkstu galiem pa krūšu zonu vai plaukstas malām.

• Izrunājiet: «Neskatoties uz šo stāvokli, es pieņemu sevi. Es elpoju. Es esmu šeit». «Es jūtu spriedzi, un es atļauju sev just un atlaist».

Veiciet 2–3 ciklus un novērojiet savu stāvokli. Ja jūtat pasliktināšanos — apstājieties un griezieties pie speciālista.

Jāatceras, ka vēlēšanās vizualizācija — ir noderīgs un spēcīgs instruments. Bet šeit ir svarīgi saprast, ka bez iekšējā darba, apzināta izvēles un reālām darbībām vēlēšanās paliks fantāziju līmenī. Ķermeņa prakses var kļūt par vērtīgu resursu, lai atbalstītu sevi. Bet to spēks nav maģijā, bet spējas atgriezties kontaktā ar sevi, samazināt spriedzi un atbalstīt virzību uz priekšu.