Habla orbitālais teleskops 35 gadu laikā uzņēmis visu, ko varēja — un tam laiks doties pensijā 0 62

Habla kosmiskais teleskops orbītā atrodas jau vairāk nekā 35 gadus un šajā laikā kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem zinātniskajiem instrumentiem astronomijas vēsturē. Kopš palaišanas 1990. gadā tas veicis vairāk nekā 1,7 miljonus novērojumu un radikāli paplašinājis zinātnieku priekšstatus par Visuma uzbūvi. Tomēr vecums dara savu: aparatūra pakāpeniski nolietojas, un apstākļi Zemes orbītā nenovēršami tuvina teleskopu misijas beigām.

Jauns pētījums, publicēts «NASA Technical Reports Server» datubāzē, rāda, ka Habla krišana no orbītas var notikt ātrāk, nekā iepriekš tika uzskatīts. Galveno lomu spēlē atmosfēras bremzēšana: pat lielā augstumā retie atmosfēras slāņi turpina palēnināt ierīci, kā rezultātā tās orbīta pakāpeniski samazinās.

Darbības gadu laikā teleskops vairākkārt pacelts uz augstāku orbītu. No 1993. līdz 2009. gadam vairākas «Space Shuttle» programmas misijas koriģēja lidojuma trajektoriju, pagarinot ekspluatācijas termiņu. Vēlāk tika apspriesta papildu pacelšana, izmantojot kompānijas «SpaceX» kuģi «Crew Dragon», taču šis variants vairs netiek apsvērts. Sākotnēji pieņēma, ka dzīves cikla beigās Hablu vai nu atgriezīs uz Zemes, vai izvedīs no orbītas kontrolētā režīmā. Projektēšanas laikā netika ņemts vērā, ka teleskops pārdzīvos pašu «Space Shuttle» programmu.

Ja jaunu misiju nebūs, orbīta turpinās pakāpeniski samazināties. Galu galā teleskops nekontrolēti iekļūs atmosfērā. Visdrīzāk tas iekritīs okeānā, tomēr pētījums norāda arī uz potenciālu draudu apdzīvotām teritorijām. Daļa konstrukcijas var nesadegt pilnībā blīvajos atmosfēras slāņos.

Pētījuma autori izskatīja vairākus scenārijus, ņemot vērā Saules aktivitāti un ierīces aerodinamisko īpašību izmaiņas. Labākajā gadījumā Habls var palikt orbītā līdz 2040. gadam. Visneizdevīgākā prognoze paredz ieiešanu atmosfērā jau 2029. gadā. Kā visiespējamāko datumu pētnieki nosauc 2033. gadu. Šajā gadījumā atlūzu krišanas zonas garums varētu būt 350–800 km gar kustības trajektoriju.

Precīzu ieiešanas vietu atmosfērā iepriekš noteikt nav iespējams, tāpēc komanda riskus novērtēja, izmantojot datormodelēšanu. Vidējā cilvēku bojāejas varbūtība visā teleskopa pārlidojuma apgabalā ir aptuveni 1 pret 330.

Mazapdzīvotākajiem reģioniem, tostarp Klusā okeāna dienvidu daļai, šis rādītājs samazinās līdz 1 pret 31 000. Formāli šādas vērtības uzskatāmas par zemām, tomēr tās neatbilst NASA normatīviem, kur pieļaujamais risks nekontrolētai krišanai noteikts ne vairāk kā 1 pret 10 000.

Atsevišķi izskatīti scenāriji par krišanu pār blīvi apdzīvotām teritorijām. Sliktākajā gadījumā, ja atlūzas nonāktu Makao, aprēķini rāda divu līdz četru upuru iespējamību. Vismaz viens cietušais sagaidāms arī, ja līdzīgs scenārijs attīstītos virs Honkongas vai Singapūras, kas saistīts ar šo reģionu augsto iedzīvotāju blīvumu.

Pētījuma autori iesaka turpināt analīzi, tuvojoties teleskopa lidojuma finālam. Jo īpaši ierosināts ņemt vērā ģeomagnētisko vētru ietekmi, kas var paātrināt orbītas samazināšanos. Ņemot vērā Habla zinātnisko mantojumu, NASA ir svarīgi nepieļaut, ka viens no viszīmīgākajiem teleskopiem vēsturē paliek atmiņā nevis ar atklājumiem, bet ar avārijas krišanu pār apdzīvotām teritorijām.