Alu komunisma nebija: antropologi izkliedēja mītu par «cēlajiem mežonīšiem» 0 94

Daudzi pētnieki desmitiem gadu uzskatīja, ka tradicionālās mednieku-vācēju sabiedrības dzīvo pēc altruismu un vienlīdzības principa, un tieši tas nosaka viņu uzvedību. Citiem vārdiem sakot, šādu sabiedrību pārstāvji, uzskatīja speciālisti, sludina egalitārismu, kad cilvēkiem ir vienādas iespējas un piekļuve labumiem. Tomēr jauno pētījumu autori apgāza iepriekšējo uzskatu. Viņi noskaidroja, ka aiz redzamās vienlīdzības slēpjas sarežģīta personīgo interešu, sociālā spiediena un neizteiktas konkurences spēle. Zinātnieki secināja, ka patiesā egalitārisma principā nav nevienā no pētītajām cilvēku sabiedrībām.

Apgaismības laikmetā Eiropas filozofijā un literatūrā pastāvēja ideja par «dabisko cilvēku», kurš dzīvo tuvāk dabai, ir brīvs un «tīrs» no civilizācijas netikumiem. Šis arhetips ieguva nosaukumu «cēlais mežonīgs».

XIX gadsimtā, kad parādījās pirmie «sākotnējo» cilvēku apraksti, kas iegūti zinātnisko ekspedīciju laikā, šis tēls ātri «uzklājās» uz reālajām mednieku-vācēju grupām. Tika uzskatīts, ka viņi dzīvo harmonijā ar dabu un dalās medījumos vienādi.

Piemēram, vācu filozofs Fridrihs Engelss, Kārļa Marksa līdzgaitnieks, uzskatīja, ka mednieku-vācēju sabiedrības ir sākotnējā komunisma forma. Zinātnieks sekoja tad vēl populārajai hipotēzei, saskaņā ar kuru visos agrīnajos cilvēku sabiedrību pastāvēšanas posmos ražošanas līdzekļi (zeme, medības, vākšana) bija kolektīvi, un patēriņš notika «pēc vajadzības» — tas ir, darba produkti tika sadalīti grupas iekšienē bez privātā «bagātības».

Engelss uzskatīja, ka šādos apstākļos pastāvēja relatīva ekonomiskā, dzimumu un sociālā egalitāte. Citiem vārdiem sakot, mednieki-vācēji dzīvoja gandrīz uz vienlīdzīgiem pamatiem: viņi netika dalīti bagātajos un nabagajos, neveidoja šķiras, nepadevās valstij. Engelss uzskatīja, ka visas svarīgās lēmumus viņi pieņēma, balstoties uz radnieciskajām saitēm un savstarpēju atbalstu.

Laika gaitā šis naratīvs pilnībā pārgāja akadēmiskajā vidē. Novērojumi par resursu sadali mazskaitlīgajās mednieku-vācēju sabiedrībās iedvesmoja zinātniekus domāt, ka altruismu un vienlīdzība ir dabiska, «noklusējuma» cilvēces stāvoklis. Medības un vākšana kā dzīvesveids dominēja lielāko daļu mūsu vēstures — līdz pārejai uz lauksaimniecību aptuveni pirms 10 tūkstošiem gadu. Tāpēc antropologi ilgu laiku uzskatīja šādas sabiedrības par savdabīgu logu pagātnē, kas ļauj saprast, kā dzīvoja mūsu senči.

Tomēr jauna etnogrāfisko un antropoloģisko datu analīze, ko veica antropologi Duncans Stibbards-Houks no Daremā universitātes Apvienotajā Karalistē un Kriss fon Rūdens no Ričmondas universitātes ASV, parādīja pavisam citu mednieku-vācēju tēlu. Pētnieki secināja, ka patiesas egalitātes nebija nevienā no pētītajām cilvēku sabiedrībām. Par to viņi pastāstīja rakstā, kas publicēts žurnālā Behavioral and Brain Sciences.

Stibbards-Houks un fon Rūdens uzskata, ka viņu kolēģi bieži pieļāva fundamentālu kļūdu, kad pieņēma novēroto vienlīdzību bagātības sadalē par pierādījumu iekšējās ētiskās normas esamībai, kas virza sabiedrību. Kļūda datu interpretācijā noveda pie nepareizas, vienkāršotas mūsdienu mednieku-vācēju sabiedrību modeļa izveides. Patiesībā redzamā vienlīdzība bieži kļuva par praktisku apsvērumu un pat atklāta egoisma rezultātu.

Pētnieku viedoklis ir tāds, ka vienlīdzība mednieku-vācēju sabiedrībās radās nevis no mīlestības pret taisnīgumu, bet kā blakusprodukts katra sabiedrības locekļa cīņai par personīgo brīvību. Spēcīgs piemērs ir mbengele tauta no Kongo. Viņu kultūrā pastāv prakse publisku sūdzību izteikšanai, ko sauc par mosambo. Kad cilvēks jūt, ka viņa tiesības tiek pārkāptas, viņš pulcē visus cilts pārstāvjus un skaļi par to paziņo. Šāds kārtība ir nepieciešama nevis, lai nostiprinātu vienlīdzību, bet lai novērstu «lielo cilvēku» — līderu, kas varētu sākt diktēt savu gribu citiem, parādīšanos.

Vēl viens mīta par neīsto egalitārismu pamats mednieku-vācēju sabiedrībās ir aprēķināts pragmatisms. Zinātniskajā vidē pastāv uzskats, ka mednieks dalās ar gaļu ar saviem cilts biedriem no tīras labvēlības. Bet Stibbards-Houks un fon Rūdens piedāvāja citu skaidrojumu: viņš var izdalīt medījumu, lai izvairītos no bezgalīgām un uzmācīgām lūgšanām, pārmetumiem par skopumu un sociālo spiedienu.

Daudzās mednieku-vācēju sabiedrībās ir dokumentēti gadījumi, kad cilvēki skaļi un uzstājīgi pieprasa dalīties ar pārtiku. Lūgumi, pārmetumi un sūdzības kļūst par ikdienas dzīves daļu.

Labi piemērs ir Kungu tauta, kas dzīvo Angolā, Botsvānā un Namībijā. Antropologi pamanīja, ka aptuveni 34 procenti viņu ikdienas sarunām aizņem sūdzības par kaimiņu skopumu. Šādā vidē mednieks izdala gaļu nevis no dāsnuma, bet lai nenoklausītos apsūdzības par skopumu un nesaskartos ar uztrauktajiem kaimiņiem.