Kā izrādījās, šie radījumi pilnīgas dehidratācijas situācijā "stiklojas".
Dzīvojošās iekšējos akmeņos cianobaktērijas no vissausākajām vietām uz Zemes nesen "apmetās" analoģiskā Mēness un Marsa augsnē. Izrādījās, ka tās diezgan veiksmīgi aug ārpuszemes vielā. Iepriekš šie organismi vairākkārt ir parādījuši spēju izturēt kosmisko vakuumu, nāvējošas radiācijas devas un dzīvot sarkanā pundura gaismā.
- gados astrobiologi Imre un Rozeli Fridmaņi devās uz Negevas tuksnesi Izraēlā un atrada tur veselas mikroorganismu kopienas, kas dzīvo līdz šim neredzētā veidā — apdzīvo iekšējos akmeņus. Patiesībā ne jebkādos, bet tikai porainos un daļēji caurspīdīgos saules gaismai: piemēram, smilšakmenī vai kaļķakmenī. Šo akmeņu pilsētu mikroskopiskos iedzīvotājus nosauca par endolītiem (no grieķu vārdiem "endo", kas nozīmē "iekšā", un "litoss" — "akmens"). Tos aprakstīja kā cianobaktēriju dzimtu Chroococcidiopsis.
Aptuveni desmit gadu vēlāk šo baktēriju atklājēji devās uz vietu, kur tika veikti slaveno Marsa zondēšanas aparātu "Viking-1" un "Viking-2" testi — uz Mak-Merdo ielejām Viktorijas zemē Antarktīdā. Tā ir vissausākā vieta uz mūsu planētas: tur ekstrēmi vēji izpūš visu mitrumu, var teikt, bez atlikuma. Bija pieņemts uzskatīt, ka tur nav un nevar būt dzīvības. Tāpēc Chroococcidiopsis atklāšana tur kļuva par īstu sensāciju.
Kā izrādījās, šie radījumi pilnīgas dehidratācijas situācijā "stiklojas": steidzami piepilda savas šūnas ar īpašiem cukuriem, lai aizstātu ūdeni un novērstu iznīcināšanu, un konservējas tajās, kā kukaiņi dzintarā. Kopš tā laika tie kļuvuši par daudzu kosmisko eksperimentu objektiem. Nesen to rezultātus apkopojusi astrobioloģe no Romas Universitātes Tor Vergata (Itālija) Daniela Billi savā rakstā žurnālam Acta Astronautica.
Atstāt komentāru