Viceprezidenta Vensa vizīte Erevānā un Baku aizkulisēs. 0 49

Diplomātiskais protokols ir daudznozīmīgs un maldinošs kā statistika. Pirms Džei Dī Vensa ierašanās Erevānā nebija skaidrības par viņa apmeklējumu Cicernakaberda — armēņu genocīda upuru memoriālā, un tas pats par sevi radīja skandāla iespēju.

Vainagu nolikšana pie memoriāla ir standarta un obligāta jebkuras augsta līmeņa vizītes daļa, neatkarīgi no valsts oficiālās nostājas attiecībā uz genocīda atzīšanu. Tomēr viceprezidenta maršruts un politiskā loģika vizītei piešķīra protokolam negaidītu pikantumu.

Vensam, iespējams, nebija daudz elegantu variantu, bet interesantāk šajā situācijā bija tas, ka, šķiet, viņš viņus nemaz nemeklēja. Cicernakaberds tika apmeklēts, bet, lidojot uz Baku, viņš sniedza skaidrojumu, un daudziem Armēnijā šie skaidrojumi šķita attaisnojumi: uz memoriālu viņš esot aizgājis vienīgi no cieņas pret armēņu varu, kas ļoti lūdza, un ieraksts tīklā X par šo vizīti, izdzēsts un atjaunots, bet jau bez genocīda pieminēšanas, tika skaidrots ar jau ierasto Vašingtonas versiju — tehnisku kļūdu.

Baku nolikšanā ziediem Šahīdu alejā, «Tumšā janvāra» upuru atceres vietā — padomju represijās pret Azerbaidžānas opozīciju 1990. gadā — nekādu divdomību vairs netika novērots…

Neizsmeļamais atoms

Taču no visām šīm norisēm Džei Dī Vensa vizīte, kā to pasludināja vēl pirms tās sākuma Armēnijā, nepalika mazāk politiska. Visi bonusi, uz kuriem cerēja armēņu vara, tika saņemti ar rezervi. Atklāta vēlēšanu atbalsta deklarēšana Nikolam Pašinjanam, ko Vens vairākkārt pauda dažādos kontekstos, ir šo bonusu pirmajā vietā, bet ne galvenais.

Protams, vizīte ir liela sarkanā burta ierakstīta priekšvēlēšanu intrigu scenārijā, līdz iznākumam palikuši tikai četri mēneši. Taču armēņu Polašinelja noslēpums ir tajā, ka Pašinjans šajās vēlēšanās cīnās ne tik daudz ar opozīciju, kas kļūst arvien mazāk pārliecinoša, cik ar grūtībām, ko viņš rada sev pats, un šeit Vensa palīdzība ir patīkama, bet acīmredzami pārāk liela. Viss tas drīzāk ir ieguvums nākotnei, kas iestāsies pēc vēlēšanām, un šo nākotni Pašinjans jau mērķtiecīgi iezīmē šodien — iespējams, vienīgais no visiem armēņu politiķiem. Un ja Vensa vizītes konkrētība kaut kam atgādina Ostapa Bendera uzstāšanos Vasjukos, tad deklarētie uzsākti pasākumi labi saskan arī ar Pašinjana politisko programmu. Šajā ziņā pati TRIPP ideja, "Trampa maršruts starptautiskajai labklājībai", izskatās ārkārtīgi perspektīva. Ar reālo ekonomiku tai ir tieša saistība ne vairāk kā biržas svārstībām, bet tirgus gaidu dēļ tajā var spēlēties.

Vislabāk šajā paziņojumu sistēmā nostrādāja kodolenerģētika.

Armēnijas priekšā patiešām stāv nopietna problēma — ne fatāla, bet prasīga sistēmiskas izstrādes un politiskas gribas. Darbības termiņš Mēcamora AES (Metsamor) vēlreiz tiek pagarināts par 10 gadiem, un ASV piedāvātais variants — tā dēvētā modulārā atomelektrostacija — būtu Armēnijai optimāls. Gan ekonomiski — tas ir ievērojami lētāks par tradicionālo AES. Gan no drošības viedokļa. Un no patēriņa viedokļa — Armēnijai nav vajadzīgi atomu giganti, un elektroenerģiju eksportēt tai nav kur. Mēcamora AES nodrošina 30–40 % Armēnijas elektroenerģijas vajadzību, un, pēc dažādiem aprēķiniem, divi līdz pieci moduļi varētu par būtiski mazākiem līdzekļiem aizstāt gan Mēcamora AES, gan jebkuru citu tradicionālās tehnoloģijas staciju. Jautājuma cena — tie paši 9 miljardi dolāru, kas kļuva par Vensa vizītes sensāciju, bet kuru raksturs līdz galam nav skaidrs — vai tie ir investīcijas, vienkārši piegādes izmaksas, vai arī, kā apgalvo opozīcija, jauns valsts parāda lēciens.

Taču vissvarīgākā problēma ir tehnoloģiska. Nav rūpnieciskas pieredzes modulāro AES izmantošanā — ne ASV, ne Eiropā. Projekti vai nu tiek iesaldēti, vai kļūst dārgāki. Tātad ASV īsta piedāvājuma Armēnijai izdarīt nevar, tāpēc pieeja ir tāda pati kā "Trampa maršruta" gadījumā — sadarbības līgums. Tātad pat ne nodomu protokols.

Taču vēl pirms šī piedāvājuma atbalss izskanēja, par sevi atgādināja Maskava — Marijas Zacharovas tradicionālajā stilā. No vienas puses, brālīgi — jebkurš modulis, jebkāda jauda, ar izdevīgiem finanšu nosacījumiem. No otras puses — lai amerikāņi paši uzrāda preci, un vispār Krievija nevar mierīgi vērot, kā pie tās parādās neizbēgamā Fukusima.

Stingri sakot, arī Maskavai pagaidām nav daudz, ko uzrādīt, lai gan tā amerikāņus, iespējams, pat ķīniešus pārspēj par pussoli. Krievijā modulāra stacija darbojas eksperimentālā režīmā. Krievijai ir stacija Čehučkā, bet tā ir peldstacija, kas Armēnijai nav pārāk aktuāla. Laika Armēnijai nav steidzami — pēc speciālistu novērtējuma tai ir apmēram divi gadi, lai droši paspētu līdz Mēcamora AES nākamajam ekspluatācijas termiņa beigām. Bet, ja vilcinās, laiks pagaidām strādā Krievijas labā — ņemot vērā pašreizējo sadarbības tradīciju, cenu parametrus un, iespējams, politiskos faktorus, steidzams lēmums, visticamāk, būs Krievijas labā.

Taču no otras puses ASV piedāvājums pats par sevi nedaudz paplašina Manēžas iespējas Erevānai, īpaši tad, kad reālajā tirgū neviens neko nenodod — tas nozīmē, ka nav nepieciešamības steidzami pirkt.

Galamērķis — Baku

Aptuveni tāpat ir arī ar ASV desmitiem tūkstošu NVIDIA čipu pārdošanu Armēnijai, ko optimisti uzskatīja par gandrīz nodomu attīstīt to ražošanu valstī. Taču maz ticams, ka kāds nopietni uzņemsies ražot tik jutīgas tehnoloģijas zemē, kas nesteidzas atbrīvoties no Krievijas ekspansijas riskiem, vismaz ekonomiskā ziņā.

Un vēl mazāk revolucionāri izskatās tas, ko pasludināja par drošības un pārapbruņošanas soli — Vensa solītie bezpilota lidaparāti V‑BAT Armēnijai. Neviens par tiem negatīvi nesaka, jautājums ir summā. Darījums par 11 milj. dolāru, ņemot vērā, ka tiek pirktas ne tikai paša aparāta vienības, bet arī zemes iekārta, loģistikas pakalpojumi utt. — tas ir no 3 līdz 7 komplektiem. Vārdu sakot, gan militārā palīdzība, gan tāda, lai nekairinātu Baku.

Un, šķiet, tieši Baku ir "Trampa maršruta" galamērķis, lai gan ne Erevānā, ne Baku TRIPP netika skaidri izrunāts, izņemot pāris reizes pievienotās frāzēs kā motifs neskaitāmiem privātajiem ieguldījumiem reģionā. Dāvanas Azerbaidžānai arī izskatās kā simbolu komplekts, un vizuāli tās pat nav tik iespaidīgas kā armēņu partneru gadījumā. Bet aiz katra no šiem simboliem slēpjas konkrēta interese. Laivas, kas nodotas Azerbaidžānai Kaspijas krasta apsardzei — no militārā viedokļa analogs bezpilota aparātiem Armēnijai. Taču zīme ir acīmredzama: Baku nav vienkārši ASV militārais sabiedrotais, bet arī viņu pārstāvis mezgla baseinā, kurā pašlaik nav Amerikas, bet ir Krievija un Irāna.

Vienlīdz caurspīdīgu diplomātisko stilu varēja redzēt arī uz tā, kas pašreizējā ASV administrācijā tiek uzskatīts par improvizāciju. Tikšanās ar Pašinjanu bija tik īsa, ka Vens arī šajā gadījumā bija spiests skaidroties: visu, kas bija jāapspriež, jau bija apsprieduši iepriekšējā tikšanās reizē; žurnālistiem nācās atcerēties tās vietu un laiku, ar nelielu panākumu.

Baku šajā neformālajā žanrā valdīja ne tikai cita attieksme, bet arī pavisam praktisks saturs: "Iļhams Alijevs," sacīja Vens, "ir vienīgais politiķis, izņemot Trampu, kurš ir draudzīgs gan ar Turciju, gan ar Izraēlu." Un šeit ir viens no galvenajiem faktoriem Trampa attieksmē pret Alijevu.

Attīstītāja noslēpums

Baku, kas veiksmīgi monetizējis savu neitrālitāti Ukrainas kara laikā, noteikti ir tuvs Vašingtonas pašreizējai redzējumu sistēmai par pasaules kārtību, tāpat kā Iļhama Alijeva valdīšanas stils. Alijevs pat var atļauties zināmu pretestību, paziņojot, ka nepieļaus Azerbaidžānas gaisa telpas izmantošanu uzbrukumiem pret Irānu. Bet Vašingtonu tas neuzrunāja: ziemeļirāniskā gaisa telpa viņam nav īpaši vajadzīga.

Tāpat, visticamāk, viņš attieksies arī pret Erevānas atompreferencēm, ja tas beidzot izvēlēsies Maskavu. Šādā nozīmē ASV aicina skatīties uz tām ar optimismu ikvienu, kam ir ko piedāvāt. Maskavai ir — kontrole pār Armēnijas infrastruktūrām: dzelzceļa, cauruļvadu un, starp citu, politiskā. Un Maskava tās aktīvi piedāvā, cenšoties tādējādi atgriezties grandiozā loģistikas procesa laukumā, ko paziņoja Vašingtona, un no kura tā tika attālināta Baku, bet vēlāk arī Erevāna pūļu dēļ, kas bija iepazinušies ar divpusēju noregulējumu bez starpniekiem. Un Vašingtons, iespējams, labprāt atsauktos, ja patiešām viņa mērķa pamatā būtu miers kā veids, kā iegūt kontroli pār šo telpu.

Taču, kā teica Reigans, lai arī citā kontekstā, ir lietas, kas ir svarīgākas par mieru. Ja pareizi tie, kuri par pašreizējo amerikāņu žanru izmanto visprecīzāko metaforu — tā iedvesmotāja pieredze nekustamo īpašumu jomā, tad Vensa ceļojums organiski iederas telpas attīrīšanas darbā būvlaukumam.

Kas uz tās tiks uzcelts, nav zināms. Varbūt starpplanētu kuģu rūpnīca, varbūt kazino. Varbūt nekas — galvenais, lai tur neko neieliktu kāds cits. Vai vienkārši pagaidīt, kamēr cenas pieaugs. Par investīcijām, militāri‑tehnisko sadarbību, stratēģisko partnerību viss ir teikts un viss ir sadzirdēts, kopējie uzskati par loģistikas koridoriem un citi tēzes par ideālu pasaules kārtību konstatēti.

Taču loģiska pamata, kas dotu visam šim spožumam būtisku saišu, nav.

Un rodas aizdomas, ka to īpaši neviens nemeklē. Katra šī notikuma dalībnieks gūst savus bonusus arī no darbības brīvības un interpretāciju iespējas, un no gandrīz pilnīgas obligējošu termiņu neesamības.

Papildus savam Eiropas kontekstam Armēnija pievieno tādu pašu amerikāņu virtuāli globālo nozīmību. Tas nav miers garantija, bet izlīguma infrastruktūras leģitimizācija, kuras likteni tomēr tiek izlemts Baku un Erevānā. Vašingtona atbalsts, ja tas nepalielina Erevānas iespējas sarunās ar Maskavu, tad dažādo tās sižetu: ar domu, ka monopolu laiki ir beigušies, Maskava jau samierinājusies; logs vienošanās ar Trampu vēl ir atvērts; šajā daudzsolī Armēnija var paplašināt savu manevra telpu. Ne tik, lai pasludinātu vēstures beigas un jaunas sākumu, bet salīdzinājumā ar iepriekšējo ierobežotību — pietiekami, lai vēlētājs varētu saskatīt vēsturisks trends.

Azerbaidžāna iegūst tādu pašu augstāko leģitimizāciju sava jaunā statusa kā viena no vadošajām spēlētājām reģionā, kas ir daudz plašāks nekā toponīmiskā nosacītība, kas agrāk tika dēvēta par "Dienvidkaukāzu". Vašingtonam ārkārtīgi svarīgs ir spēcīgs spēlētājs, kas var vienoties gan ar Turciju, gan ar Izraēlu, un atbalstīt sarunu par Centrālo Āziju vajadzīgajā tonalitātē, ko, tomēr, pagaidām arī neviens precīzi nezina. Un pat tā īpašā pozīcija pret Irānu, iespējams, palielina Baku nozīmīgumu dažādās kombinācijās, arī iekļaujot Krieviju.

Un Vašingtons atkal aizpildīs ar sevi pasaules dienaskārtību. Izvietojot karodziņus teritorijā, kamuflējot to ar reklāmas stendiem.