Reiz kāds gudrs cilvēks dalījās vērtīgos ieteikumos par to, kā atbrīvoties no rupjiem cilvēkiem. Viņš bija pārliecināts, ka atbildēt rupjību ar rupjību ir muļķīgs solis, pie kura ķeras tad, kad tiek aizskarta viņu pašcieņa un rodas vēlme atriebties — tādā pašā rupjā un nepatīkamā veidā, dažkārt pat skarbāk, lai citiem neieviesos ieradums tā rīkoties.
Vājiem nerunā rupji
«Gadu gaitā es nonācu pie svarīga secinājuma: rupjību nevar pārspēt ar rupjību,» sacīja gudrais. «Jaunībā, kad es sacentējos ar citiem jauniešiem, es bieži sastapos ar kodīgām piezīmēm manā virzienā. Tas notika diezgan bieži. Es pat sāku domāt: varbūt problēma ir manī? Un tā patiešām bija manī, bet ne tas, ko es biju domājis. Mans mentors man sacīja vienkāršu patiesību: vājiem nerunā rupji. Šis teikums salika visu pa vietām: ja pret jums izturas rupji, tad jūsos ir kas noturīgs un spēcīgs, ko kāds vēlas sagraut. Vai kāds izturēsies rupji pret to, kas nekādu draudu nepārstāv un kurš visos aspektos ir sliktāks? Nē. Rupjību izrāda tiem, kuriem apskauž, tiem, kas kaut kādā ziņā ir labāki vai veiksmīgāki.»
Ironiju tālu ne visi spēj novērtēt.
Vienaldzība un piekrišana
«Visvairāk sāpīgas ir tās kodīgās piezīmes, kuras mēs uztveram uz sevis kā apģērbu: pietiek dzirdēt kaut ko nepatīkamu savā virzienā, un mēs uzreiz «uzvelkam» šo muļķīgo tērpu — un jūtam diskomfortu un aizvainojumu. Piezīmes pašas par sevi ir nekaitīgas, kamēr mēs tās neuztveram nopietni. Kodošība un rupjība ir slazdi: tiklīdz mēs, pat uz mirkli, tām noticam, mēs jau esam iekrituši. Nav vērts pielaikot tēlus, kurus mums uzspiež tie, kuri mums nelabvēlīgi.
Ir ļoti vienkārša metode, kas palīdzēs neielaist sevī kodīgās piezīmes — tā ir vienaldzības un piekrišanas metode. Tiklīdz mēs sākam kaut ko apstrīdēt, mēs to ielaidam sevī un ar visām spēka pūlēm cenšamies to atkal izdzīt. Par kodīgajām piezīmēm un to autoriem vispār nevajadzētu domāt — nekādā kontekstā. Vai jūs ielaistu savā mājā ielu žurku? Pat ja tā ļoti lūdz iekļūt. Kāpēc? Pēc tam būs jāizdzen. Šeit ir tas pats: kāds izsmej ar kodīgām piezīmēm, bet tās nevajadzētu ielaist — tāpat vēlāk būs jāizdzen. Patiesi, tam nepieciešams pacietības un mierīguma krājums — tas nāk ar vecumu».
