Antiutopija ātri kļūst par realitāti.
Neskatoties uz to, ka Stīvens Kings, publicējot vairāk nekā 60 romānus un 200 stāstus, šodien ir visvairāk ekranizētais rakstnieks no dzīvajiem autoriem, viņa pirmais romāns «Garā pastaiga» tiek ekranizēts pirmo reizi.
Pēdējo 40 gadu laikā pie «mērķa» — 19 gadus vecā Kinga romāna, kas uzrakstīts 1967. gadā un publicēts tikai 1979. gadā pseidonīma Ričards Bakhmans vārdā, ir strādājuši tādi amerikāņu kino klasiki kā Džordžs Romero, kurš plānoja uzņemšanu jau tālajā 1988. gadā; Frenks Darabonts, kurš uzņēma leģendārās Kinga ekranizācijas «Izbēgšana no Šošenka», «Zaļā jūdze», «Migla», arī iegādājās tiesības uz kino adaptāciju 2007. gadā; 2019. gadā par grāmatu plānoja uzņemt režisors Andrejs Evredals. Tomēr šo stāstu uz kino ekrāniem izdevās nogādāt tikai Frenisam Lorensam, kuru skatītāji pazīst no franšīzes «Izsalkušie spēki» ar Dženiferu Lorensu galvenajā lomā.
«Kad es pirmo reizi izlasīju Stīvena Kinga «Garā pastaiga» pirms vairāk nekā 20 gadiem, tajā bija kaut kas tāds, kas šķita vienlaikus biedējošs un dziļi cilvēcīgs. Gadu gaitā es prātoju par to, cik svarīgi ir to pārnest uz ekrāna. Un tā notika, ka kādu dienu es gāju garām grāmatai, kas stāvēja manā plauktā, un domāju, kas notiek ar ekranizāciju. Pēc dažām stundām Rojs Lī (kino producentors, uzņēmuma Vertigo Entertainment dibinātājs.— Red. piez.) negaidīti piezvanīja man un jautāja, vai es vēlos kļūt par tās režisoru,» stāsta Frenis Lorenss par to, kā sākās viņa darbs pie «Garās pastaigas».
Stīvena Kinga antiutopija tika uzrakstīta Vjetnamas kara vidū. Saskaņā ar sižetu pēc tā beigām ASV nonāca smagā ekonomiskā krīzē — ar nabadzību, bezdarbu un stagnāciju. Lai iedzīvotāji neprotestētu pret esošo situāciju, valdība nolēma, ka, trūkstot maizei, cilvēkiem jāsniedz nervus kutinošas izklaides. Visā valstī notiek konkurss, kurā var piedalīties ikviens vēlētājs. Pēc stingras atlases jaunieši tiek aicināti piedalīties nāvējošā pastaigas maratonā, kurā būs tikai viens uzvarētājs — pēdējais palikušais dalībnieks, kurš saņems milzīgu naudas balvu un savu vēlmju piepildījumu līdz mūža beigām. Noteikumi ir ārkārtīgi vienkārši un nežēlīgi: dalībniekiem jāievēro noteikta pastaigas ātruma norma — 3 jūdzes vai 5 kilometri stundā, un, ja šis noteikums tiek pārkāpts, viņi var saņemt trīs brīdinājumus, pēc kuriem seko nošaušana.
Katrs dalībnieks piedalās šajā nāvējošajā sacensībā ar savām ilūzijām, kuras ātri iznīcina pirmā nāve startā: kāds vispār netic, ka dalībniekus nogalina, un cer, ka tas viss ir joks; kāds cenšas nopelnīt naudu un naivi tic, ka tieši viņš varēs uzvarēt pārējos; kāds vēlas atriebties sistēmai par tuviniekiem vai par sevi, nodrošinot savu vēlmju piepildījumu. Bet visus viņus vieno viens: depresijā un bezdarba skartajā valstī šiem cilvēkiem vienkārši nebija izvēles, kā nenākt šeit, lai gan formāli viņi to izdarīja labprātīgi.
«Ceru, ka «Garā pastaiga» piesaistīs skatītājus ne tikai ar sižetu, emocionālo dziļumu un varoņu raksturiem, bet arī kā metafora amerikāņu sapņa iznīcināšanai. Stagnācija, inflācija, dzīves dārdzības pieaugums un citas finansiālas problēmas ir novedušas pie tā, ka daudzi cilvēki sāk just, ka viņu mērķi ir kļuvuši nepieejami, un viņu centieni nopelnīt ir bezjēdzīgi. Šo ekonomiskā un eksistenciālā nihilisma sajūtu var novērot visā Amerikā un visā pasaulē. «Garā pastaiga» šo ideju noved līdz galējībai, parādot ASV, kur cilvēkiem nav citas izvēles, kā riskēt ar savu dzīvību, cenšoties nodrošināt sev labāku nākotni, lai būtu ar ko samaksāt par jumtu virs galvas un ēdienu uz galda,» skaidro filmas režisors.
Lai arī «Garā pastaiga» pievērš daudz uzmanības draudzībai, savstarpējai palīdzībai (nav nejaušas varoņu atsauces uz muskešiem) un svarīgākajiem filozofiskajiem jautājumiem par mērķiem un dzīves jēgu, tā ir ļoti nežēlīga un naturālistiska filma. Pats Stīvens Kings uzstāja, lai filmā paliktu visi vardarbības un slepkavību epizodes, kuru viņa darbā ir daudz. Lai panāktu maksimālu efektu, režisors nolēma stāstu filmēt hronoloģiski, kas parasti netiek praktizēts kino, bet tas bija nepieciešams, lai no ainas uz ainu skatītājam uzkrātos nogurums un varoņu bezcerības sajūta. Filma pilnībā uzņemta ar kustīgu kameru, un aktieri dienā gāja 14–15 kilometrus 40 grādu karstumā.
Neskatoties uz to, ka visa filmas darbība notiek atklātā laukā, un paši varoņi pastāvīgi atrodas kustībā, šo stāstu var saukt par hermētisku — maratona dalībnieki un viņu apsargi ir ierobežoti ceļa telpā, solis pa labi vai pa kreisi novedīs pie nošaušanas tiešā nozīmē. Slēgtās, ierobežotās telpās, kāda ceļš kļuva Kinga varoņiem, ļoti ātri izpaužas visas labākās un sliktākās cilvēka īpašības: kamēr viens puisis priecājas par iespējamā konkurenta nāvi, otrs dalās ar viņam pēdējo ēdienu.
Fiziskie un morālie pārbaudījumi ļoti ātri parāda, kas ir kas. Un, neskatoties uz to, ka visiem maratona dalībniekiem vajadzētu just pret otru noteiktu naidīgumu, jo sacensību noteikumi paredz, ka uzvarētājs ir tikai viens, mēs redzam, kā starp dažiem dalībniekiem nostiprinās savstarpēja atbalsta sajūta. Visvairāk saliedētā un harizmātiskā draugu pāris, kas veidojas šajā pavisam nepiemērotajā siltām attiecībām vietā, ir Rejs Garatī un Pīters Makvraiss.
Atstāt komentāru