Kad draugs kļuva agresīvs: suņu agresijas cēloņi 0 35

Lai koriģētu sava četrkājainā drauga uzvedību, vispirms jānoskaidro, kas tieši izraisa šādu reakciju.

Parasti uzskata, ka galvenie suņu agresijas iemesli ir sāpes, bailes un aizsardzība. Dzīvnieku uzvedības speciālisti tam pievieno vēl trīs faktorus: apgūta agresija, novirzīta agresija un centrālās nervu sistēmas (CNS) darbības traucējumi. Apskatīsim katru no šiem iemesliem sīkāk.

Sāpes

Zviedru suņu uzvedības eksperta Andresa Hallgrena pētījumi, kurš strādā ar dzīvniekiem kopš 70. gadiem pagājušajā gadsimtā, rāda, ka vairāk nekā 70% agresijas gadījumu saistīti ar sāpēm, ko izjūt mājdzīvnieki.

To īpaši labi var redzēt pēkšņu agresijas uzliesmojumu gadījumos. Piemēram, ja agrāk suns mierīgi ļāva mazgāt ķepas vai griezt nagus, bet tagad sācis rūkt. Tad vērts pievērst uzmanību ādas stāvoklim — iespējamas plaisas vai kairinājumi. Tāpat agresiju var izraisīt locītavu, kaulu vai saišu traumas.

Vēl viens piemērs: ja agrāk suns mierīgi reaģēja uz glāstiem pa muguru, bet tagad trīsies vai aiziet malā, tas var liecināt par problēmām ar balsta un kustību aparātu vai ādas slimībām.

Kā šādās situācijās palīdzēt mājdzīvniekam? Atbilde vienkārša — jāvēršas pie veterinārārsta. Ja saimnieks nezina, pie kā doties, vislabāk sākt ar terapeitu, kurš ieteiks turpmākos soļus.

Bailes

Suņi, tāpat kā cilvēki, baidās no visa nezināmā un neprognozējamā. Mājdzīvnieku var izbiedēt svešs troksnis, piemēram, neparasta automašīnas skaņa. Vai pazīstama skaņa, kas parādās negaidīti, piemēram, švīkstoša polietilēna maisiņa čaukstēšana. Dīvaini silueti, ko suns agrāk nav redzējis, arī var izraisīt bailes — cilvēks garā apmetnī vai platmalē cepurē.

Bailes var būt saistītas arī ar negatīvu pieredzi no pagātnes.

Piemēram, ja kādreiz kucēnu sāka sāpēt bērns, viņš varētu baidīties no visiem bērniem ar līdzīgu augumu. Ja agrāk uz suni uzbrauca skrituļdēlis, nākotnē bailes var izraisīt ne tikai skrituļdēļus, bet arī velosipēdus, skrituļslidas un skrituļbordus.

Kā risināt šo problēmu? Pirmkārt, jānovērš baiļu avots. Ja tas nav iespējams, jāieved suns drošā attālumā un jācenšas to nomierināt. Var piedāvāt ko košļāt vai aizraut ar spēli, kas prasa koncentrēšanos — piemēram, lūgt atrast priekšmetu pēc smaržas.

Lai nākotnē izvairītos no līdzīgām reakcijām, ieteicams vērsties pie uzvedības speciālista, kurš izstrādās programmu darbu ar bailēm. Galvenās metodes ir atšķaidīšana jeb jutības samazināšana pret baiļu objektu un kontrkondicionēšana — negatīvo asociāciju aizstāšana ar pozitīvām.

Ja tikko iegādāts kucēns vai plānojat to darīt, vērts iepriekš sastādīt socializācijas plānu. Tajā jāiekļauj iepazīšanās ar jauniem vietām, priekšmetiem un cilvēkiem — tas palīdzēs izvairīties no baiļu problēmām nākotnē.

Aizsardzība

Ko tieši suns aizsargā, kas var novest pie agresijas? Atbilde: personiskās robežas, teritorija, ko tas uzskata par savu, resursi un pēcnācēji.

Visvairāk personisko robežu pārkāpumiem pakļauti sīkie dekoratīvo šķirņu suņi un kucēni — grūti noturēties no vēlmes pacelt tos rokās vai samīļot. Bieži šādi mājdzīvnieki kļūst par frizūru, spalvas krāsošanas vai tetovēšanas objektiem. Nav brīnums, ka kādā brīdī suns šo uzmanību var neatzīt un sakost — ne katram dzīvniekam šādas procedūras sagādā prieku. Tāpat ne visiem cilvēkiem patīk, ka suns laiza viņu seju, lai gan dzīvniekam tas ir prieka un simpātijas izpausme.

Lai izvairītos no agresijas, aizsargājot personiskās robežas, tās jārespektē. Svarīgi novērot, kādas darbības rada mājdzīvniekam diskomfortu, un censties no tām atturēties. Izņēmums ir higiēnas un veterinārie procesi, pie kuriem suni labāk pieradināt jau no agra vecuma.

Aizsargājot savu teritoriju suņi parasti aprobežojas ar īsu brīdinājuma rīkšanos, kas pārtraucas, ja viņi uzskata, ka drauds ir pagājis. Tas pats attiecas uz resursu — ēdiena, guļvietas, rotaļlietu un pat ģimenes locekļu — aizsardzību.

Jā, saimnieks sunim ir arī resurss — nepieciešams ne tikai barošanai, bet arī emocionālai tuvībai, kas ir ārkārtīgi svarīgi dzīvnieka labklājībai.

Lai nesatrauktu suni aizsargāt resursus, vērts izpētīt viņa šķirnei raksturīgās iezīmes. Piemēram, viens no noteikumiem, ko kucēns apgūst no mātes, saka: “Viss, kas ir mutē — ir tavs.” Tāpēc nevajadzētu atņemt no suņa kaulu, iedurt roku bļodā vai centies atņemt rotaļlietu, ko tas košļā.

Tāpat saimniekam nevajadzētu izraut no suņa zeķi, ja četrkājainais draugs to ir nolēmis košļāt. Atcerieties: ja zeķe ir suņa mutē, tā pieder sunim. Tas nav iemesls ļaut dzīvniekam bojāt saimnieka mantas — jānoskaidro cēloņi, kāpēc suns pastāvīgi knibina vai paceļ atkritumus uz ielas.

Teritorijas aizsardzība, ja tā nav pārāk skaļa un netraucē kaimiņiem, ir norma. Tāpat pēcnācēju aizsardzība ir iebūvēts mehānisms, kas nodrošina suņu sugas izdzīvošanu.

Apgūtā agresija

Šis agresijas veids gandrīz vienmēr veidojas cilvēka ietekmē.

Iedomājieties situāciju: suni iepatikās gulēt saimnieka krēslā, bet saimnieks cenšas to izdzīt. Mājdzīvnieks laidina ausis, pagriežas, sāk gružēt un spēcīgi atspiežas pret krēslu ar ķepām.

Saimnieks mēģina suni spēka izstumt, un tas viņu sakodina, pēc kā cilvēks atkāpjas. Pēc vairākiem tādiem atkārtojumiem suns saprot, ka nav jēgas rādīt visus brīdinājuma signālus un labāk nekavējoties izmantot pēdējo variantu. Nereti šāda uzvedība, īpaši ja kodumi notiek bērnu klātbūtnē, noved pie mājdzīvnieka nodošanas vai pat eitanāzijas.

Par laimi, no apgūtās agresijas var atbrīvoties. Tomēr jāņem vērā, ka šādas uzvedības veidošanai pietiek ar diviem vai trim atkārtojumiem, bet labošanai var paiet mēneši, un labāk, ja to risina dzīvnieku uzvedības psiholoģijas profesionāļi.

Novirzīta agresija

Vienkārši sakot, tas ir tad, kad suns nevar izrādīt agresiju īstajam aizvainotājam un to novirza uz pieejamākiem objektiem.

Piemēram, ja sunim nepatīk, ka to ķemmē mezglu izņemšanai, tas var sakost nevis saimnieka roku, bet ķemmi, lai gan saprot, ka procesu kontrolē cilvēks.

Tas notiek vai nu tāpēc, ka mājdzīvnieks uzticas saimniekam un piedod viņam, bet emocijas ir jāizlaiž ārā, vai arī bailes no cilvēka, kurš pret to izturas stingri, bet nevar kontrolēt savas emocijas. Lai gan mēdz būt arī tā, ka ķemme bija vienkārši pirmais, kas nonāca ceļā — ja tā būtu īsāka, būtu cietusi saimnieka roka.

Tādējādi dažkārt iemesls šādai uzvedībai ir acīmredzams, bet dažkārt tas ir sarežģīts apgūtas un novirzītas agresijas kamols, ko izšķetināt var tikai speciālists.

CNS darbības traucējumi

Šis ir vissarežģītākais gadījums. Dažādu traucējumu ietekmē dzīvniekam samazinās impulsu kontrole un sunim kļūst grūti turēt sevi pie vietas. Dažkārt tas pavada halucinācijas, kas var izraisīt niknuma lēkmes.

Slimību vidū, pie kurām var izpausties agresija, ir meningoencefalīts, epilepsija, neirozes, kompulsijas, kā arī galvas smadzeņu traumas vai patoloģijas.

No šādas situācijas izeja ir tikai viena — vērsties pie neirologa, kurš noteiks ārstēšanas kursu. Iespējams, mājdzīvniekam visu mūžu būs jālieto medikamenti, taču tas ļaus dzīvot mierīgāk un komunicēt ar apkārtējiem.