Dzeguzes: zinātnieki atklāja olu dēšanas noslēpumu, atspēkojot gadsimtiem vecu mītu 0 60

Starptautiska ornitologu komanda veiksmīgi atspēkojusi vienu no senākajiem uzskatiem dabaszinātnē. Zinātnieki pirmoreiz dokumentēja, ka parastās dzeguzes dēj olas tieši citu putnu ligzdās, kas atrodas koku dobumos. Pētījums, kas publicēts žurnālā Animal Behaviour, sniedz pārliecinošus pierādījumus, ka dzeguzes ne pārnēsā olas ar knābi, kā tas tika uzskatīts gadsimtiem ilgi.

Zinātniskās grupas vadībā docents Roberts Tomsons no Keiptaunas universitātes un profesors Tomass Grims no Ostravas universitātes pētnieki izmantoja video novērošanu. Viņi fiksēja vairāk nekā 60 olu dēšanas gadījumu četru vairošanās sezonu laikā Somijā. Galvenā uzmanība tika pievērsta parasto dzegužu mijiedarbībai ar to saimniekiem — parastajām sarkanastēm, kas dod priekšroku ligzdošanai slēgtos koku dobumos, nevis atvērtās bļodveida ligzdās.

Professors Grims uzsvēra: «Šie novērojumi beidzot ļauj mums redzēt, kas patiesībā notiek olu dēšanas laikā sarežģītos ligzdošanas apstākļos. Gadsimtiem ilgi šis zināšanu deficīts tika pildīts ar pieņēmumiem. Tagad mums ir tieši pierādījumi.»

Divas atšķirīgas olu dēšanas stratēģijas

Pētījums atklāja, ka dzeguzes izmanto divas unikālas stratēģijas, parazītējot koku dobumos. Reizēm mātītes dēj olas, paliekot ārpus ligzdas ieejas, burtiski «izšaujot» tās iekšā. Citās situācijās tās ieiet ligzdošanas dobumā tieši pirms dēšanas.

Ievērības cienīgi ir tas, ka katra no šīm stratēģijām saistīta ar saviem kompromisiem. Olu dēšana no ārpuses samazina risku iestrēgt dobuma iekšienē, taču palielina varbūtību nepataupīt mērķi. Savukārt iekļūšana dobumā nodrošina precīzu olas novietojumu, bet rada riskus bojāt ligzdu vai pašai dzeguzei iesprūst.

Professors Grims pavēstīja: «Mēs atklājām, ka tieša dēšana dobumā dod lielāku veiksmīguma varbūtību, taču arī ar lielākām iespējamām izmaksām. Šis līdzsvars, visticamāk, izskaidro, kāpēc abas stratēģijas saglabājas populācijā.»

Iegūtie dati būtiski padziļina mūsu izpratni par evolūcijas “ieroču sacensību” starp ligzdošanas parazītiem un to saimniekiem. Dobumos ligzdojošas sugas, piemēram, sarkanaste, gūst priekšrocību, jo ir labāka aizsardzība pret parazītismu. Tomēr dzeguzes ir attīstījušas pārsteidzošu uzvedības elastību, lai veiksmīgi pārvarētu šīs barjeras.

Docents Tomsons norādīja: «Tas ir reti sastopams piemērs skaidrai uzvedības mainībai ligzdošanas parazītu sugā. Tas uzsver, cik adaptīvi šie putni spēj būt dažādu vides ierobežojumu apstākļos.»

Mīts, kas izklīdināts pēc gadsimtiem

Viena no pētījuma galvenajām atziņām bija gadsimtiem vecā uzskata par dzegužām galīga atspēkošana. Iepriekš tika pieņemts, ka tās pārnēsā olas knābī, lai ievietotu tās saimnieku ligzdās. Vadošais autors Mihal Kisučan paziņoja: «Vecākajā literatūrā olu pārnese bieži tika minēta kā fakts, neskatoties uz pierādījumu trūkumu. Mūsu ieraksti skaidri parāda, ka dzeguzes dēj olas tieši ligzdās, pat situācijās, kur pārnese šķistu vienkāršāka.»

Šim mītam, kura saknes meklējamas agrīno dabas pētnieku darbos, tostarp Aristoteļa, izdzīvošana skaidrojama ar ārkārtēju grūtību novērot olu dēšanas procesu slēptās ligzdošanas vietās.

Kāpēc tas ir svarīgi

Izpratne par mehānismiem, ar kuru palīdzību ligzdošanas parazīti pielāgojas dažādiem ligzdošanas apstākļiem, ir fundamentāli svarīga. Tas ir kritiski nozīmīgi plašiem ekoloģiskiem un evolūcijas pētījumiem. Dati liecina, ka pat labi izpētītas sugas var rādīt iepriekš nezināmu uzvedības sarežģītību.

Daudzu ligzdošanas būrīšu video monitoringa izmantošana izrādījās izšķirošs šī projekta panākumos. Tas akcentē ilgtermiņa, augstas izšķirtspējas uzvedības datu milzīgo vērtību ekoloģijas jomā.

Docents Tomsons secināja: «Tādi detalizēti novērojumi ir nepieciešami, ja mēs vēlamies pilnībā saprast sugu mijiedarbību un tās sekas bioloģiskajai daudzveidībai.»