Ķīnas ekonomika XXI gadsimtā — digitālā «pasaules darbnīca» 0 98

XXI gadsimtā Ķīnu godīgi sauc par ekonomisku superspēku. Tirgus reformas pēdējo desmitgažu laikā izvilka valsti no ilgstošas krīzes, ļaujot tai kļūt par vienu no galvenajiem globālajiem preču piegādātājiem un piesaistīt miljardus ārvalstu investīciju. Šo fenomenu dēvē par Ķīnas ekonomisko brīnumu. Tomēr arī pirms tā Ķīnas vēsturē bija spilgtas un saistošas lappuses. Izpētīsim, kā attīstījās Ķīnas ekonomika, kas to iedzina krīzē un kā valsts pārradīja savu valsts iekārtu, lai novestu sabiedrību pie labklājības un kļūtu par vēlamu biznesa partneri visā pasaulē.

Kādā nozīmē Zīda ceļš ir svarīgs

Ja Eiropā Ķīnu sauc par Debess impēriju, tad pašā Ķīnā savu valsti biežāk sauc par Vidusvalsti. Jau senos laikos ķīnieši sevi uzskatīja par pasaules centru: no imperatora līdz vienkāršam zemniekam šeit vienmēr bija pārliecība, ka Ķīna atrodas visuma vidū. Ar to saistīta vēlme saglabāt līdzsvaru un nodarboties ar tirdzniecību, kas ir abpusēji izdevīga visām pusēm: to veicina gan valstij raksturīgais konfūcianisms, gan sabiedrībā iedibinātās pamatidejas par taisnīgumu.

Cieņa pret labu darījumu un izpratne par to priekšrocībām, ko sniedz pieredzes un preču apmaiņa, jau sen izvirzīja Ķīnu tehniskā progresa līderu vidū. Ārējās tirdzniecības vēsture šeit sākās vēl pirms mūsu ēras: senatnē valstī bija labi attīstīta kuģošana, jūrnieki pārveda uz ārzemēm daudz preču, no kurām galvenais bija zīds. Līdz II gadsimta pirms mūsu ēras sākumam vēsturnieki datē Zīda ceļa rašanos — milzīgu sauszemes ceļu tīklu, kas apvienoja Āziju un Eiropu.

Zīda ceļa sauszemes ceļu kopgarums pārsniedza 6 000 km. Ceļojot ar kamieļiem pa sauszemi un ar kuģiem pa ūdeni, tirgotāji no Ķīnas veda audumus, garšvielas, tēju, traukus, papīru un dārgakmeņus. Ja lieto mūsdienu valstu nosaukumus, galvenais — dienvidu — Zīda ceļa maršruts gāja caur Kirgizstānu, Uzbekistānu, Turkmenistānu, Irānu, Irāku, Sīriju, Libānu un Turciju, bet palīgmarsrutam — ziemeļu atzaram — bija Kazahstāna, Krievija, Baltkrievija un tā tālāk uz Eiropu.

Plaši tirdzniecības kontakti ne tikai stimulēja Ķīnas ekonomiku, bet arī ļāva apmainīties ar sasniegumiem citām valstīm un veidot kultūras komunikāciju. Lielā mērā pateicoties tam, Ķīna kļuva par zinātnes un izgudrojumu epicentru, kur ietilpa pulveris, papīrs un daudzas citas cilvēka prāta atklāsmes.

Būtu kļūdaini uzskatīt, ka visu Zīda ceļa pastāvēšanas gadu laikā Ķīna plauka. Dažādos periodos rastās iekšēji konflikti un krīzes, tomēr valsts vadība turpināja likt likmes uz atvērtību pasaules tirdzniecībai. Viss mainījās vēlā viduslaiku periodā, kad pie varas nāca Mingu dinastija.

Dinastijas Mingu valdīšanas sākumā Ķīnas ārējā tirdzniecība saglabājās attīstītā līmenī. Dramatiska pārmaiņa notika XVI gadsimtā, kad valsts pārtrauca sakarus ar Eiropu. Baidoties no iespējamās kolonizācijas un vēloties saglabāt konservatīvo feodālo iekārtu, Vidusvalsts varas iestādes izvēlējās politiku ar ārkārtīgi stingriem ierobežojumiem sadarbībā ar ārvalstīm. Ķīna izolēja sevi no ārējās tirdzniecības sakariem, kas gaidāmi noveda pie stagnācijas. Iespēja gūt milzīgu peļņu no zīda, tējas un citu preču pārdošanas tika zaudēta kopā ar līderpozīciju pasaules ekonomikā.

Vēl lielāks vājinājums notika XIX gadsimtā pēc karu konfliktiem, kas ieguva Opija karu nosaukumu. Uzkrājot gadsimtiem ilgu tehnoloģisku atpalicību, Ķīna nespēja izturēt konkurenci ar Eiropas precēm, armijām un flotsērijām. Rezultātā vairāku valstij nelabvēlīgu līgumu parakstīšana noveda pie tā, ka Ķīna pārvērtās par Eiropas valstu puskoloniju, kļūstot par izejvielu piegādātāju un patērētāju tirgu.

Ķīnas stāvoklis pasaules arēnā saglabājās atkarīgs arī XX gadsimtā. Valsts bija lauksaimnieciska, lielākā daļa iedzīvotāju dzīvoja zem nabadzības robežas. Neveiksmīgas mēģinājumi izkļūt no ilgstošas krīzes deva vēl smagākas sekas. Tā, 1959.–1961. gados Ķīnas iedzīvotāji cieta no masveida bada, kas, pēc oficiālajiem datiem, prasīja aptuveni 15 miljonu dzīvību.

Tikko pēc trīsdesmit gadiem valsts tomēr spēja kļūt par vienu no ātrāk augošajām ekonomikām uz planētas. Patiesu lūzumu ļāva veikt faktiska atteikšanās no sociālisma un "atvērto durvju" politika, ko Ķīna pieņēma 1970. gadu beigās. Šajā periodā valstī pārradīja pašu ekonomiku un valsts iekārtu.

XX gadsimta beigas: brīnumu laiks

Ekonomiskās dzīves pārmaiņas Ķīnā saistāmas ar Denga Sjaopina vārdu. Lai gan viņš nekad nav ieņēmis valsts vadītāja amatu, tieši viņš faktiski vadīja Ķīnu no 1970. gadu beigām līdz 1990. gadu sākumam. 1978. gadā Dengs Sjaopins iniciēja ekonomisko reformu programmu, kuras mērķis bija ieviest jaunu režīmu — "sociālisms ar ķīniešu specifiku", vai sociālistisko tirgus ekonomiku.

Viena no pirmajām un galvenajām pārmaiņām bija ģimenes līgumu sistēmas izveidošana lauksaimniecībā.

Zemnieki vairs nestrādāja komūnās; tā vietā zeme kļuva par tā saukto "lauku iedzīvotāju kolektīvu" īpašumu. Tas ļāva iedzīvotājiem doties uz lielāku personisko brīvību un iespēju strādāt sev, saglabājot kolektīvo īpašumu kā deklaratīvu sociālistiskās ekonomikas elementu.

Ārpolitikas jomā Dengs Sjaopins nostiprināja principu par "atvērto durvju" politiku. Starptautiskā tirdzniecība, tiešās ārvalstu investīcijas no kapitālistiskajām valstīm, kopuzņēmumu veidošana ar ārvalstu partneriem — viss tas ne tikai tika atļauts, bet arī veicināts Ķīnas vadības.

Ārzemju uzņēmumi redzēja daudz priekšrocību darbā ar Ķīnas Tautas Republiku pateicoties zemām izmaksām un lētai vietējai darbaspēkai. Faktiski Ķīna iekļāvās pasaules darba dalīšanas sistēmā, ieņemot "pasaules fabrīkas" lomu jebkurai precei — pozīciju, kurā 1970. gados neviena cita kapitālistiskā valsts negribēja nonākt. Rezultāti pārsniedza visdrosmīgākās cerības.

1984. gadā Ķīnas ekonomikas izaugsme sasniedza neticamus 15,2%. Līdz 1990. gadu beigām temps palēninājās, taču saglabājās iespaidīgā 7–8% līmenī gadā: ietekmēja zemas bāzes efekts kombinācijā ar milzīgu darbspējīgo iedzīvotāju skaitu.

Turklāt Ķīna kļuva par vienu no pasaules lielākajiem eksportētājiem: ja 1950. gadā eksports bija $580 miljonu, tad 1978. gadā no valsts izveda preces par $10 miljardiem. Jaunas iespējas atvērās 2001. gadā, kad Ķīna pievienojās Pasaules Tirdzniecības organizācijai (PTO) uz sev visizdevīgākajiem nosacījumiem. Ierobežojumus preču apmaiņai ar citām valstīm izdevās minimizēt, ko visa pasaule sajuta, kad veikalu plauktus pārpildīja preces no Ķīnas: līdz 2020. gadam Ķīnas eksporta apjoms pārsniedza $2 triljonus — 3 544 reizes vairāk nekā 1950. gadā.

Pateicoties ekonomiskajām reformām, Ķīnas varas iestādēm izdevās samazināt nabadzībā dzīvojošo iedzīvotāju skaitu un palielināt augstākās izglītības saņēmēju skaitu. Tikai 2023. gadā to ieguva vairāk nekā 47,6 miljoni Ķīnas studentu. Valsts augstākās izglītības aptveres koeficients ir 60,2%.

Kāpēc ir vērts sadarboties ar Ķīnu

Līdz 2020. gadiem brīnums, kas sākās 1970. gadu beigās, bija piepildījies — Ķīna izslīdēja no straujā pieauguma perioda. 2024. gada pirmajā pusgadā tās IKP palielinājās par 5% un sasniedza $8,6 trln.

Pašlaik valsts turpina nostiprināt savas "pasaules fabrikas" pozīcijas: ĶTR veido aptuveni 30% no visa globālā rūpnieciskā ražojuma. Ķīnā arī attīstās tehnoloģijas: šeit paši projektē un pēc tam montē rūpnieciskos robotus, elektromobiļus, sarežģītu mēraparātu, saules baterijas, ierīces ar mākslīgo intelektu un pat kosmiskos aparātus. Tajā pašā laikā uzņēmējiem interesē ne tikai eksports no Ķīnas, bet arī imports. Valstī ir liels pieprasījums pēc pārtikas precēm, ķīmiskajiem produktiem un materiāliem mēbeļu ražošanai.