Katru gadu tiek reģistrēti gandrīz 10 miljoni jaunu demences gadījumu — un šie skaitļi ir ļoti satraucoši. Tajā pašā laikā pastāv vairākas slimības formas, un viena no tām tiek uzskatīta par visbīstamāko.
Iedomājieties situāciju: Jūs dzīvojat ar vīru jau vairākus desmitus gadu, esat audzinājuši bērnus, tagad palīdzat audzināt mazbērnus. Viss jums ir brīnišķīgi. Bet pēkšņi jūsu vīrs sāk laiku pa laikam uzvesties dīvaini. Pēc tam sāk aizmirst dažus mirkļus. Dienu no dienas, mēnesi no mēneša slimība pakāpeniski progresē.
Noteiktā brīdī cilvēks pārstāj jūs atpazīt, pārstāj atpazīt visus, neatceras, cik viņam gadu un kāda ir viņa mīļākā krāsa.
Cilvēki ar demenci dzīvo kā miglā, dažreiz parādās atmiņu gaismiņas, bet dažreiz šajā miglā nav redzama pat sava roka.
Bet tas nav vissmagākais.
Iedomāsimies citu situāciju: Jūs arī dzīvojat ar vīru jau vairākus desmitus gadu kopā, esat audzinājuši bērnus, tagad palīdzat audzināt mazbērnus. Viss jums ir brīnišķīgi. Bet vienā dienā viņš pēkšņi pilnībā aizmirst jūs, ģimeni, draugus, sevi.
Vienā mirklī viņš aizmirst visu savu dzīvi, bet jūs zaudējat tuvu cilvēku. Vienā mirklī! Iemesli var būt visdažādākie, dažreiz pat ārsti nespēj izskaidrot tādu strauju slimības parādīšanos. Un tas tiešām ir biedējoši.
Ja pirmajā gadījumā jūs pakāpeniski gatavojaties sliktākajam, morāli sagatavojaties, tad otrajā gadījumā sagatavoties tādai cilvēka zaudēšanai ir vienkārši neiespējami.
Tas ir psiholoģiski grūti gan jums, gan cilvēkam, kurš arī vienā mirklī pazūd savas atmiņas zālēs.
Avots: stebel
