Pensionāri nevar uzkurināt savas mājas.
Krievijā joprojām ir daudz neapgāzotu apdzīvoto vietu. Daudzi, kas dzīvo milzīgajā valsts teritorijā, apkures mājas ar malku. Bet ir arī tādi, kuriem pat malkas iegāde ir nepieejama greznība.
B-vo ciemats vienā no ziemeļu reģioniem Krievijā. Zems pelēks debesis, tumši koka nami, bedres un izsistumi uz ceļa, dubļi pagalmā. Koka divstāvu māja — būtībā sabrukušais baraks, bet dokumentos tā ir piemērota dzīvošanai. Ja atzīst māju par bīstamu, iedzīvotājus jāizvieto, bet kur, ja nav rezerves mājokļa?
Krokainā, squeaky koka kāpne uz otro stāvu. Gar to pa sienām karājas lēta glezniecība uz kartona: bērzi, ezeri, putni, ziedi — viss, ko garāmejošais cilvēks neatradīs šajā ciematā. Durvis, apklātas ar saplēstu dermantīnu. Valentīna, īsa, tievs sieviete pensijas gados, siltā jaciņā un vilnas zābakos stāv vidū mazajā virtuvē. Aiz viņas muguras caur atvērtajām durvīm istabā redzama šķībi, nolupusi krāsns, kas pilna plaisām.
«Šeit man ir aukstā teritorija,» — saka Valentīna, apvelkot ar roku virtuvi. — «Ziemā es šeit durvis aizveru un neiešu».
Vecā krāsns vairs nespēj sildīt ne istabu, ne virtuvi. Par šo māju saka, ka to «pavilka» — grīda un griesti ir slīpi uz vienu pusi.
Ūdens ir piegādāts — par to jādodas uz blakus pagalmu, pie kolonnas. Tualete — ārā. Valentīna šeit dzīvo viena. Viņai ir tuvu 70, viņa slikti redz, viņai ir glaukomas un vēl vesela virkne vecuma slimību. Pensija — 14 800 rubļu. «Dēls ir,» — nopūšas Valentīna, — «bet mēs sen neesam tikušies». Dēls dzer. Dzīvo pilsētā. Pie mātes neierodas. Palīdzību Valentīna saņem tikai no sociālā darbinieka un ļoti viņai pateicas. Viņa lūdz mani nerakstīt par viņas māju, lai neaizskartu vietējo varu: «Viņi palīdz, paldies viņiem, bet ko viņi var? Nav cita mājokļa». Tāpēc es stāstu par Valentīnu, nenosaucot ne reģionu, ne ciematu. Jo īpaši tāpēc, ka tādu kā viņa — tūkstošiem visā Krievijā.
Uz zālēm Valentīna tērē vairāk nekā trešdaļu pensijas. Vēl trešdaļa — komunālo pakalpojumu apmaksai. Uz ēdienu gandrīz nekas nepaliek, tāpēc viņa iegādājas griķus, auzas un augu eļļu uz visu mēnesi: «Un kas? Ēdiens ir veselīgs, nesūdzos».
Viņa vispār nav no tām, kas sūdzas. Zīmē gleznas — ar krāsainajiem zīmuļiem, akvareļu krāsām, marķieriem. Uz vecā kartona, papīra, pat uz burtnīcu lapām. Ko kaimiņi atdos, uz tā arī zīmē.
Patiesībā viņu vienmēr biedēja tikai malkas trūkums. Ziemas tuvojas, ar ko sildīt?
Viņai barakā ir tikai viena istaba. «Krāsniņa ir gandrīz mirusi. To vajadzētu salabot, bet es baidos, ka, ja sāks rakņāties, visa māja sabruks». Pirms diviem gadiem ziema bija nežēlīga, malkas pensionārei nepietika. «Es sakrāju četras tūkstošus, nopirku sīkumus, visādas atliekas — ko vīri no mežizstrādes atstāja, — saka Valentīna. — Zaru savācu mežā. Bet šķelda ātri deg, to jāekonomē. Krāsns nenotiek. Man bija tikai nedaudz silta. Lūk, ārā mīnus 30, un man šeit tvaiks no mutes nāk. Es gulēju jakā, apsedzoties ar kažoku».
Pēdējos divus gadus viņai palīdz labdarības fonds «Vecums prieks»: iegādājas piegādātājiem malku. «Pagājušajā vasarā viņi man piegādāja šķelto malku,» — stāsta pensionāre. — «Es sākumā gribēju atteikties, domāju, kā maksāt? Bet man saka, ka tas ir bez maksas. Es savām acīm neticēju. Bezmaksas malkas, labas, sausas. Vēl arī salika šķūnī — pašai nest nevajag. Es pati jau vairs nevaru nest, sirds ir slima. Bet šovasar — atkal prieks, vēl malku atveda».
Lai malkai kalpotu kā pienākas, to jāiegādājas vasarā vai agrā rudenī, kamēr ārā ir sauss. Mitra malkas ātri puvi, dūmo, siltuma no tām ir maz.
Deviņi mēneši ziemas
XXI gadsimtā desmitos Krievijas reģionu malkas joprojām ir vienīgais siltuma avots. «Ja nav malkas, var nosalt līdz nāvei,» — saka labdarības fonda «Operācija Vecmāmiņa» direktore Svetlana Moisejeva. Viņasprāt, vēl pirms dažiem gadiem kubikmetrs malkas maksāja 1,5–2 tūkstošus rubļu, bet šodien — no 3 līdz 4,5 tūkstošiem rubļu. Saskaņā ar labdarības fonda «Vecums prieks» ekspertiem, dažos reģionos ir vietas, kur kubikmetra cena sasniedz 7 tūkstošus rubļu.
«Lai pārdzīvotu ziemu, nepieciešami vismaz desmit kubi, bet tas ir vismaz 30–45 tūkstoši rubļu,» — turpina Moisejeva. — «Cilvēkiem ar minimālajām pensijām 15–16 tūkstošu rubļu apmērā tas ir nepanesami lieli izdevumi».
- gadā Svetlana Moisejeva bija parasta brīvprātīgā, kad uzzināja par vecas sievietes kritisko stāvokli Tulas apgabalā un devās pie viņas, ielādējot savu mašīnu ar kurināmo briketēm un pārtiku. «Bija mīnus 20,» — atceras Moisejeva. — «Vecmāmiņa līdz rītam centās uzkurināt ar šķeldām atdzisušo krāsni. Viņa teica: «Es visu nakti lūdzu, lai Dievs sūtītu palīdzību. Un jūs atbraucāt». Es tad sapratu, ka malkas, tāpat kā pārtika — tas ir vispamatīgākais atbalsts».
Kopš tā laika no nelielas brīvprātīgo grupas izveidojās fonds, kas katru gadu palīdz tūkstošiem vecu cilvēku. 2024. gadā organizācija savāca 29 miljonus rubļu un atbalstīja gandrīz 7 tūkstošus pensionāru — ar malku, krāšņu un jumtu remontu, pārtikas komplektiem.
Īpaši grūti ziemā ir maznodrošinātajiem Sibīrijas iedzīvotājiem. Kristīna Rahmanova no Ziemeļu brīvprātīgo savienības stāsta: «Mums ziema sākas septembra vidū un ilgst līdz maija vidum. Vasarā, var teikt, ir tikai divarpus nedēļas. Čitā malkas mašīna maksā 50 tūkstošus rubļu, bet attālākajos rajonos — līdz 80 tūkstošiem». Vasarā brīvprātīgie iegādājās un piegādāja 353 kubikmetrus malkas 23 vientuļiem veciem cilvēkiem un 26 ģimenēm Čitā, Čitas un Uletu rajonos. Saskaņā ar Rahmanovas teikto, riska zonā ir vientuļās mātes ar bērniem, ģimenes bez reģistrācijas, cilvēki ar invaliditāti: «Kādam vīrs pazudis bez vēsts frontē, un pabalstu nav. Citiem — nepilngadīgi bērni, slimi radinieki, nav darba. Viņi burtiski izdzīvo. Pensionāri ņem mikrokredītus. Daudzi savāc izmestās dēļus, mēbeles, atkritumus, lai kurinātu krāsni. Atceros, viena vecmāmiņa dzīvoja apskāvienā ar suni, lai sasildītos».
Nepietiek tikai nopirkt malku — to vēl jāizsist un jāsakrauj malkas kaudzē.
Vecajiem cilvēkiem tas nav pa spēkam. «Vasarā mūsu brīvprātīgie iegādājās elektrisko malkas šķelšanu, ar tās palīdzību izsita malku 22 vientuļo pensionāru pagalmos,» — turpina Rahmanova. — «Dažās ciematos brīvprātīgie šķēla ar rokām ar šķēlēm. Mums pat skolēni palīdzēja, cilvēki vispār līdzjūtīgi un grib palīdzēt. Bet problēmas apmēri, protams, ir milzīgi».
Formāli vairākos reģionos ir kompensācijas maznodrošinātajiem par malkas iegādi. Bet daudziem, kā skaidro Svetlana Moisejeva, šos naudas līdzekļus ir ļoti grūti saņemt: «Nepieciešami dokumenti par māju, izziņas par visu tajā reģistrēto cilvēku ienākumiem un obligāti čeks par malku. Bet ciematā jums neviens čeku neizsniegs. Tāpēc reāli kompensācijas saņem tikai daži».
Jelena Trišina no fonda «Vecums prieks» piebilst, ka katra federālā subjekta pats izlemj, vai ieviest reģionālās atlaides malkas iegādei. Tas ir pārāk liels izdevumu posteņš. «Visos reģionos ir federālās atlaides, bet tās attiecas tikai uz kara veterāniem, invalīdiem, Černobiļas AES avārijas likvidētājiem, nometņu gūstekņiem,» — saka Trišina. — «Pārējiem vecajiem cilvēkiem jautājums sistēmiski nav atrisināts. Ir kompensācijas, piemēram, invalīdiem, bet tās ir ļoti mazas summas. Ir reģioni, kur malku atbalsta pensionāriem no sociālajiem darbiniekiem, ārstiem, skolotājiem. Piemēram, Marijas Elā papildus maksā apmēram 300 rubļu mēnesī par malku pensionāriem, bet maznodrošinātajām ģimenēm vienreiz piešķir 12 500 rubļu par pusi mašīnas malkas. Dažos reģionos pievieno 500 rubļu mēnesī pensijai. Bet, lai nopirktu mašīnu malkas, jākrāj visu gadu. Lielākā daļa vientuļo veco cilvēku ar minimālo pensiju nevar krāt — cilvēks iztērē šo summu un ziemā paliek bez siltuma».
Viņasprāt, daudzi pensionāri ņem kredītus: «Paņēma, gadu maksā. Pēc tam atkal paņēma — atkal gadu maksā. Dzīvo badā». Bet kāds pat vispār nevar samaksāt. «Kredīti, mikrokredīti — briesmīga problēma veciem cilvēkiem,» — turpina eksperte. Bet nedot kredītu arī nav risinājums. Ja cilvēkam nav naudas ēdienam vai malkai, ko viņam darīt?»
Dažreiz vienīgais izeja ir internāts, «ziemas dzīvokļi». «Ir reģioni, kur vecie cilvēki un bērni ziemā dzīvo internātos, jo mājās pie zemām temperatūrām palikt ir bīstami,» — konstatē Trišina.
Problēmu vēl pasliktina grūtības atrast malkas piegādātājus, kas strādā «oficiāli». Piemēram, Archangelskā, kas ir bagāta ar mežiem, oficiālu malkas pārdevēju, kas strādā bezskaidras naudas darījumiem, vienkārši nav.
Fondi bieži saskaras ar to, ka nevar iegādāties malku, jo piegādātāji pieņem tikai skaidru naudu. Tāpēc ir reģioni, kur, cik ļoti vēlētos palīdzēt cilvēkiem, labdarības organizācijas nevar strādāt.
