Vēl vakar tur bija lentītes, maigi papēži un pasakas pirms miega, bet šodien mēs atklājam sevi neierasti tukšā dzīvoklī, jo bērns kaut kā ļoti ātri izauga un aizbrauca. Vai tikai gatavojas to darīt, emocijas ir aptuveni tās pašas — pāreja uz pieaugušo dzīvi bērnam maina ne tikai viņa pasauli, bet arī vecāku. Tur, kur vakar darbojās ierastās lomas un ikdienas kontrole, šodien svarīgāka ir uzticība, robežas un jauns tuvības formāts.
Separācija — tas nav pārtraukums, bet attiecību pārstrukturēšana, kurā parādās vairāk cieņas un mazāk satraukuma scenāriju. Psiholoģe Radmila Bakirova sniedza padomus, kas palīdz šajā periodā iziet mierīgi un bez liekām drāmām.
Atzīstiet pieaugšanas faktu un nosauciet savas jūtas
Separācija sākas ar godīgumu. Bērns ir izaudzis, un tas vairs nav jautājums par realitāti, bet fakts. Noderīgi skaļi atzīt to, kas iekšā griežas. «Skumjas par tukšo māju, satraukums par drošību, lepnums par pirmajām uzvarām, dusmas par iespējamiem straujiem atbildes vārdiem no bērna. Kad jūtas ir nosauktas, ar tām ir vieglāk rīkoties. Var tās pierakstīt piezīmju grāmatā un pievienot vienu mazu soli, lai atbalstītu sevi. Pastaiga, tikšanās ar draudzeni, plāns uz nedēļas nogali bez skatīšanās uz kāda grafiku (kā tas bija gadiem, stundas-vanna-miegs),» — saka eksperte.
Atjaunojiet robežas un vienojieties par saziņas noteikumiem
Pieaugušam cilvēkam nav nepieciešami stingri vecāku jautājumi vai ziņojumi katru vakaru, bet viņam ir nepieciešamas saprotamas atbalsta vietas. Tā vietā, lai kontrolētu, vienojieties par regulāru saziņu un formātiem: piemēram, reizi nedēļā zvans, īsas ziņas par lietām, plānu apmaiņa uz mēnesi uz priekšu. Pieprasījumi jāveido konkrēti un cieņpilni. Jautājumu «kā tev klājas» nomainiet uz «vai nepieciešama palīdzība ar dokumentiem» vai «kad ērti parunāt svētdien». Robežas darbojas abos virzienos — vecāks neiebrūk bez brīdinājuma, bet bērns respektē ģimenes laiku un telpu.
Pārvērst rūpju matricu
Ieradums glābt un paredzēt vēlmes traucē separācijai. Pārvietojiet fokusu no kontroles uz atbalstu. Tā vietā, lai darītu aiz, palīdziet mācīties darīt pašam. Nevis «es jau piezvanīju un visu sakārtoju», bet «varu ieteikt soļu secību un būt blakus, ja nepieciešams». «Kad pieaugušais bērns kļūdās (un kurš no mums nav?), paņemiet pauzi un uzdodiet jautājumus, kas atgriež atbildību. Ko jau esi izdarījis, kāds plāns uz rītdienu, kāda palīdzība patiešām nepieciešama. Tā veidojas patstāvība un paliek tuvība bez nospiešanas sajūtas,» — apgalvo psiholoģe.
Atgūstiet savu dzīvi, kas nav saistīta tikai ar vecāku lomu
Tukšā vieta, kas palikusi pēc ikdienas mātes vai tēva lomas, nav jāuztur vakuumā. Aizpildiet to ar to, kas sniedz jēgu un enerģiju: darbs, mācības, draugi, sports, radošums, īsas ceļojumi, brīvprātīgais darbs. Izveidojiet sarakstu ar to, kas gadiem ir atlikts. Izvēlieties trīs punktus, ar kuriem sāksiet mēneša laikā. Tas nav egoisms, bet aizsardzība pret aizvainojumiem un pasīvo agresiju. Kad vecākam ir sava dzīve, attiecības ar izaugušo bērnu kļūst vieglākas un siltākas.
Atdaliet mīlestību no gaidām un scenārijiem
Mīlēt — nenozīmē sakrist profesijā, dzīvesveidā un vispār jebkādos uzskatos. Atlaidiet fantāzijas par ideālo trajektoriju. Tā vietā, lai teiktu «tā nedara», mēģiniet «pastāsti, kāpēc tā izlēmi» un «kas tev šeit ir svarīgi». Nesaskaņas var izteikt bez pazemošanas, viss, kas nenes tiešu draudu, tiek apspriests pieauguša cilvēka izvēles un atbildības līmenī. Tā tiek saglabāta cieņa un netiek pārtraukta saikne.
Atstāt komentāru