Kā iemācīties ģērbties sev, nevis citu iespaidam 0 91

Lielākā daļa cilvēku domā, ka stils ir saistīts tikai ar apģērbu. Taču bieži vien aiz tā slēpjas kas daudz dziļāks — vēlme patikt, iederēties, radīt “pareizo” iespaidu un izskatīties pietiekami labi citu acīs.

Un tas nav nekas neparasts. Mēs dzīvojam pasaulē, kur ārējais izskats tiek nepārtraukti vērtēts. Jau no bērnības mums māca, ka drēbes var padarīt mūs veiksmīgākus, interesantākus, pievilcīgākus vai “vērtīgākus”.

Pakāpeniski stils pārstāj būt pašizpausmes veids un kļūst par instrumentu citu uztveres kontrolēšanai. Tieši tāpēc tik daudzi cilvēki, pat ar pilnu drēbju skapi, izjūt dīvainu atsvešinātību no sevis. Apģērbs var būt skaists, moderns un dārgs, bet iekšēji nav sajūtas: “Tas esmu es.”

Kāpēc mēs sākam ģērbties iespaidam

Vēlme patikt citiem ir pilnīgi dabiska. Problēma sākas brīdī, kad tā kļūst par galveno orientieri. Tad apģērba izvēle vairs nebalstās jautājumā: “Vai man šajā ir labi?”, bet gan citos:

• Kā tas izskatās no malas?

• Vai tas ir pietiekami stilīgi?

• Ko par mani padomās?

• Vai tas nav pārāk vienkārši?

• Vai tas nav pārāk dīvaini?

Rezultātā cilvēks gadiem var valkāt drēbes, kas objektīvi viņam piestāv, taču subjektīvi nerada sajūtu par sevi.

Īpaši bieži tas notiek ar sievietēm, jo sievietes ārieni vērtē nepārtraukti — sabiedrība, sociālie tīkli, skaistumkopšanas industrija un pat nejauši komentāri no apkārtējiem.

Tā pamazām rodas ieradums skatīties uz sevi ar svešām acīm.

Kā izskatās stils “iespaidam”

Dažreiz tie ir pārāk sarežģīti tēli, kuros jūtama pārmērīga cenšanās. Citreiz — nemitīga vēlme izskatīties dārgi, perfekti, moderni vai īpaši sievišķīgi, pat ja tas neatbilst cilvēka raksturam vai pašsajūtai.

Savukārt citi, baidoties pievērst uzmanību, sāk ģērbties maksimāli neitrāli un droši, lai tikai neizraisītu reakciju.

Taču gandrīz vienmēr ir viena kopīga pazīme — šādā apģērbā ir grūti atslābināties.

Cilvēks pastāvīgi sevi kontrolē:

• vai apģērbs labi pieguļ;

• vai kaut kas neizskatās “nepareizi”;

• vai tēls ir pietiekami iespaidīgs;

• vai tas atbilst situācijai.

Un enerģija tiek tērēta nevis dzīvei, bet nepārtrauktai iekšējai kontrolei.

Kāpēc tas nogurdina vairāk, nekā šķiet

Ja ārējais izskats kļūst par veidu, kā nopelnīt citu apstiprinājumu, ir gandrīz neiespējami justies pilnīgi mierīgi. Pat skaists apģērbs sāk šķist kā kaut kas, kas nepārtraukti jāuzrauga.

No tā rodas saspringtas kustības, ieradums visu laiku kaut ko pielabot, spriedze sejā un ķermenī, sajūta, ka jāatbilst savam tēlam.

Tieši tāpēc reizēm sieviete vienkāršos džinsos un džemperī izskatās daudz brīvāka un pievilcīgāka nekā tā, kuras tēls ir perfekti izveidots, bet balstīts uz iekšēju sasprindzinājumu.

Cilvēki uztver ne tikai drēbes. Viņi uztver arī sajūtu, ar kādu tās tiek valkātas.

Stils “sev” nenozīmē vienaldzību pret izskatu

Ģērbties sev nenozīmē ignorēt estētiku vai pārstāt rūpēties par ārieni. Gluži pretēji — bieži tieši atteikšanās no vēlmes nepārtraukti iespaidot citus padara stilu interesantāku, dziļāku un harmoniskāku.

Parādās galvenais orientieris — paša sajūta.

Cilvēks sāk pamanīt:

• kuros apģērbos jūtas brīvi;

• kuros var dabiski kustēties;

• kuras krāsas patiešām piestāv;

• kuri silueti rada pārliecību, nevis sasprindzinājumu.

Kāpēc daudzi baidās ģērbties sev

Tāpēc, ka tas prasa godīgumu pret sevi. Kad pazūd vēlme izpatikt visiem, nākas sev uzdot daudz sarežģītākus jautājumus:

• Kas man patiešām patīk?
• Kāda es vēlos būt?
• Ko es slēpju aiz apģērba?
• Kur beidzas mana gaume un sākas vēlme atbilst citu gaidām?

Un atbildes mēdz būt negaidītas.

Piemēram, sieviete gadiem valkā tikai ļoti sievišķīgas kleitas, jo uzskata, ka tieši tā izskatās pievilcīga. Taču patiesībā viņai daudz tuvāks ir minimālisms, brīvi silueti un vienkāršība.

Vai arī pretēji — cilvēks slēpjas neitrālā “bāzē” nevis tāpēc, ka to mīl, bet tāpēc, ka baidās no uzmanības.

Kā saprast, ka apģērbs patiešām ir “tavs”

Ir viens ļoti vienkāršs, bet godīgs kritērijs: ķermenis reaģē ātrāk nekā prāts.

Ja apģērbs tiešām saskan ar tevi, tajā ir viegli kustēties. Nerodas vēlme nepārtraukti sevi pārbaudīt spogulī. Pazūd sajūta, ka jāspēlē kāda loma.

Ja drēbes ir skaistas, bet tajās nepārtraukti gribas ievilkt vēderu, kontrolēt stāju vai “atbilst tēlam”, visticamāk tas ir apģērbs iespaidam, nevis sev.

Kāpēc vienkāršība bieži izskatās pārliecinošāk

Kad cilvēks pārstāj censties izskatīties kā “kāds cits”, tēls kļūst mierīgāks un tieši tāpēc — daudz spēcīgāks.

Pazūd pārsātinātība un lieka cenšanās. Parādās veseluma sajūta.

Tieši tāpēc daži cilvēki izskatās stilīgi pat ļoti vienkāršās lietās. Viņi nenēsā “tēlu” atsevišķi no sevis — apģērbs kļūst par viņu turpinājumu.

Sociālie tīkli un svešais stils kā slazds

Mūsdienās ir ļoti viegli zaudēt kontaktu ar savu gaumi, jo mēs nepārtraukti skatāmies uz citu cilvēku tēliem. Sociālie tīkli rada sajūtu, ka stils ir ideāli izveidotu vizuālu attēlu kopums.

Taču svešais stils darbojas svešā kontekstā — citā ārienē, raksturā, dzīvesveidā un kustībās.

Var pilnībā atkārtot cita cilvēka tēlu un vienalga tajā justies sveši.

Tāpēc svarīgi ne tikai iedvesmoties, bet arī regulāri sev jautāt:

• Vai man tas tiešām patīk?
• Vai man patīk tas pats tēls vai tikai tas, kā tas izskatās uz citiem?
• Vai es gribu tā dzīvot vai tikai izskatīties?

Tie ir divi pilnīgi atšķirīgi jautājumi.

Kad stils kļūst par daļu no tevis

Daudzas sievietes gadiem izvēlas apģērbu, lai atbilstu citu gaidām — koši kostīmi, moderni zīmoli, rūpīgi salikti tēli. Taču reizēm visvienkāršākais komplekts — džinsi, balts T-krekls un mīksts kardigans — izskatās daudz iespaidīgāk, ja tajā cilvēks jūtas brīvi.

Piemēram, 52 gadus vecā Marina visu mūžu valkāja tikai izteikti sievišķīgas kleitas, jo bija pārliecināta, ka tā izskatās pievilcīgāk. Kad viņa sāka eksperimentēt ar minimālismu — brīvām biksēm, džemperiem un sporta apaviem — apkārtējie pamanīja, ka viņa izskatās jaunāka un mierīgāka. Taču svarīgākais bija tas, ka pati Marina beidzot jutās dabiski.

Savukārt 47 gadus vecā Elena vienmēr centās izskatīties dārgi un moderni, nepārtraukti sekojot tendencēm. Viņa regulāri laboja apģērbu, kontrolēja stāju un jutās saspringta. Kad Elena sāka izvēlēties drēbes pēc komforta un savas gaumes, nevis trendiem, viņas tēls kļuva harmoniskāks un dzīvāks — bez pārmērīgas piepūles.

Stils sākas nevis skapī, bet attieksmē pret sevi

Patiesībā stils reti sākas ar drēbēm. Tas sākas brīdī, kad cilvēks sev atļauj nebūt ideāls un pārstāj nemitīgi censties nopelnīt apbrīnu vai apstiprinājumu.

Tieši tad ārējais tēls kļūst brīvāks, kustības — dabiskākas, bet apģērbs sāk papildināt personību, nevis to aizēnot.

Un tieši tāpēc īsts stils gandrīz nekad neizskatās pēc centieniem. Tas izskatās pēc cilvēka, kurš ir saskaņā ar sevi.