Nieres ir viena no organisma dzīvību nodrošinošajām sistēmām. Tās regulē asinsspiedienu, piedalās vielmaiņas un endokrīnajos procesos. Kā pamanīt, ka nieres vairs netiek galā? Jo sāpju var arī nebūt.
Nieru darbības traucējumu bīstamākās sekas ir nieru mazspējas attīstība. Taču pat tik nopietna diagnoze nav iemesls zaudēt cerību uz normālu dzīvi. Par slimības simptomiem un cēloņiem stāsta Staņislavs Sosnovskis, urologs andrologs, reproduktologs, medicīnas zinātņu kandidāts.
Kāpēc nieres "atsakās"
Ja runā par nieru mazspējas attīstības iemesliem, pastāv divi pamatnosacījumi. Akūtas formas gadījumā viss attīstās ārkārtīgi strauji, bez brīdinājuma. Slimība parādās pēkšņi un progresē dažu dienu laikā. Parasti tā notiek, ja notikusi akūta saindēšanās vai cilvēks zaudējis daudz asiņu, cieš no noteiktu zāļu nepanesamības.
Iespējama arī hroniska slimības attīstība, kad process ir lēns un nemanāms. Tad simptomi pastiprinās pakāpeniski un dažkārt to vispār nav ilgu gadu garumā, līdz nieru nefronu bojājums pārsniedz aptuveni 75%. Galvenokārt pie vainas ir cukura diabēts, hipertensija, hroniskas iekaisuma slimības un autoimūnas izcelsmes patoloģijas (glomerulonefrīts).
Kā likums, nieres nesāp un reti rada pacientam tiešas sūdzības. Tāpēc daudzi uzzina par problēmu tikai vēlīnās stadijās, kad organisms vairs nespēj tikt galā.
Kad jāceļ trauksme
Hroniskas mazspējas agrīnajos posmos simptomi līdzinās parastai astēnijai: pastāvīga miegainība, sausa mute, nav spēka pat vienkāršiem darbiem. Tas saistīts ar olbaltumvielu frakciju un skābju radikāļu uzkrāšanos asinīs. Vēlāk pievienojas tūska, it īpaši no rīta sejā; papildus var būt nelabums, reizēm vemšana, elpas trūkums pat bez slodzes, pieaug asinsspiediens, attīstās urēmiska encefalopātija.
Urīna daudzums mainās: vai nu tā ļoti daudz, īpaši naktī, vai, gluži pretēji, gandrīz nav — tas atkarīgs no stadijas. Urinējot var pamanīt, ka urīns stipri puto. Āda sāk niezēt, iegūst tumši dzeltenu nokrāsu, asinsspiediens svārstās, mutē parādās metāliska piegarša.
Akūtā forma skar smagāk: strauji samazinās urīna daudzums (reizēm līdz nullei), parādās spēcīga vājuma sajūta, krampji, apjukums; novēro DIC sindroma ātru attīstību. Bez ārsta palīdzības tas var beigties ārkārtīgi bēdīgi. Daudzi sākumā domā: "pārgurums", "saaukstēšanās", "vecums". Bet, ja tūska, nogurums un izmaiņas urīnā saglabājas vairāk nekā nedēļu, tas vairs nav joks.
Kā nosaka diagnozi
Vispirms paņem asinis un urīnu — pārbauda kreatinīnu, urīnvielu, glomerulārās filtrācijas ātrumu. Veic nieru ultrasonogrāfiju, reizēm datortomogrāfiju vai biopsiju. Ārstēšana atkarīga no formas un slimības stadijas. Akūtā gadījumā steidzami novērš iemeslu: veic aktīvu terapiju, likvidē infekciju vai intoksikāciju.
Hroniskā formā novērojama ūdens-sāļu metabolisma nelīdzsvarotība, asinīs uzkrājas slāpekļa savienojumi, traucēta endokrīnā un fermentatīvā funkcija. Nepieciešama diēta ar samazinātu sāls, olbaltumvielu un fosfora daudzumu, asinsspiediena tabletes, dzelzs preparāti anēmijas ārstēšanai. Vēlīnās stadijās — vai nu pastāvīga dialīze (3–4 reizes nedēļā pa 4–5 stundām), vai ķirurģiska ārstēšana (nieru transplantācija). Transplantācija dod iespēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
Daudzi pacienti, kuri saņem dialīzi, strādā, ceļo un pat skrien maratonus. Ir cilvēki, kuri pēc nieru transplantācijas atgriežas pie sporta, dzemdē bērnus un attīsta karjeru. Svarīgākais — disciplīna: regulāri nodot analīzes, ievērot diētu, dzert ūdeni noteiktajā daudzumā (ne vairāk un ne mazāk, nekā noteicis ārsts), atmest smēķēšanu un alkoholu. Taču viss tas darbojas tikai ar pareizu ārstēšanu. Bez ārsta un sistemātiskas uzraudzības veselības stāvoklis pasliktinās ļoti ātri.
Svarīgi atcerēties: nekādas zāļu tējas, uztura bagātinātāji, tautas metodes un "attīrīšanās" šeit nepalīdz; bieži vien tie tikai kaitē. Ja parādās aizdomīgi simptomi, dodieties pie nefrologa vai vismaz pie terapeita. Jo agrāk uzsāksiet diagnostiku, jo lielākas iespējas saglabāt dzīves kvalitāti ilgu laiku.
