Kad mēs runājam par bērniem Japānā, pirmais, kas nāk prātā, ir asociācija «disciplīna»: kārtīgi skolēni vienādās formās centīgi mācās, nepārtrauc skolotāju, patstāvīgi izpilda mājasdarbus un neizlaiž stundas. Kā japāņu sievietēm izdodas tā audzināt bērnus?
No agrīna vecuma bērnam iemāca atbildības sajūtu. Viņu māca saudzīgi izturēties pret lietām. Līdz brīdim, kad bērns sāk iet skolā, viņam ir atļauts praktiski viss. No dzimšanas līdz 2 gadu vecumam māte visu savu laiku pavada ar bērnu, izrādot maksimālu fizisko kontaktu. Japānā nav ierasts atstāt mazos bērnus pie vecvecākiem. Rūpes par bērnu pirmajos dzīves gados pilnībā gulstas uz mātes un tēva pleciem.
Bērni Japānā ir pieraduši neizkaisīt rotaļlietas, vienmēr tās savāc pēc spēlēm. Turklāt mazie bērni neņem daudz rotaļlietu uzreiz, bet ņem 1-2. Japāņi nepatīk piepildīt savu telpu ar liekām lietām, tāpēc, tiklīdz bērns nedaudz izaug, viņi atbrīvojas no ratiņiem un citām vecumam neatbilstošām lietām.
Japāņi nebaidās laist bērnus vienus ārā, jo viņu valsts tiek uzskatīta par drošu. Skolēns var patstāvīgi nokļūt uz skolu. Ja bērnam kaut kas neizdodas, viņus māca atkārtot darbību, motivējot, ka noteikti vēlamais rezultāts tiks sasniegts nākamreiz.
