Daudzi ir pārliecināti: zaudēt lieko svaru — tas ir tikai gribas jautājums. Patiesībā procesu regulē ne cilvēka personiskās īpašības, bet viņa bioloģiskais intelekts un metaboliska atmiņa. Lai gan bez gribas arī nevar iztikt.
Šī ķēde izskatās loģiska: gribi zaudēt svaru — ņem sevi rokās, ēd mazāk un vairāk kusties. Viss tā, bet patiesībā nav tik vienkārši, kā šķiet. Citādi kā izskaidrot biežo stāstu, kad kārotās cipari uz svariem sāk beidzot iepriecināt, bet drīz vien izrādās, ka cīņa nav beigusies: svars atkal ir sācis pieaugt. Un labi, ja tas nepārsniegs sākotnējo atzīmi, lai gan biežāk notiek tieši tas.
Kā skaidro Lidija Bindjukova, endokrinoloģe, mūsu apetīti, svaru un enerģijas līmeni regulē endokrīnā sistēma, kas būtībā ir unikāla „bioloģiskā intelekta“ forma. Tā pastāvīgi aprēķina mūsu enerģijas bilanci un pati izlemj, ko darīt tajā vai citā brīdī. Un tai nav svarīgi, vai mēs piekrītam tās lēmumiem vai nē.
„Šī intelekta pamatā ir pastāvīgs ķīmisks dialogs. Tā galvenie dalībnieki ir leptīns, ko izstrādā taukaudi, un grelīns, ko ražo kuņģis. Tie nav tikai izsalkuma un sāta signāli, bet sarežģīti, daudzlīmeņu ziņojumi,“ skaidro Lidija Bindjukova.
Saskaņā ar ārsta teikto, leptīns ir sava veida ziņojums, ko taukaudi kā stratēģiska enerģijas noliktava nosūta smadzenēm. Tas informē nervu sistēmu: viss ir labi, krājumi visiem vitāli svarīgajiem procesiem ir un to pietiks ilgam laikam. Savukārt grelīns ir pieprasījums no operatīvās sistēmas, proti, no mūsu gremošanas trakta. Ja ir nepieciešams papildināt īstermiņa krājumus, tas ietekmē mūsu apetīti.
Ja visa šī sistēma darbojas kā vajag, tad pie pietiekamiem krājumiem leptīns apspiež grelīnu, bet pie deficīta, gluži pretēji, dod zaļo gaismu.
Ja cilvēkam ir liekais svars, kuru viņš aktīvi cenšas zaudēt, ieslēdzas jau cita sistēma — savdabīga metaboliska atmiņa, kas cenšas traucēt enerģijas krājumu iztērēšanu pa labi un pa kreisi.
Kā tas darbojas
Pie liekā svara cilvēkam, īpaši ja tas ir jau ilgu laiku, šī saskaņotā sistēma dod kļūdu. Saskaņā ar Lidijas Bindjukovas teikto, sāk attīstīties leptīna rezistence.
Tas ir tad, kad enerģijas krājumu ir daudz, bet smadzenes pārstāj adekvāti reaģēt uz pastāvīgi paaugstinātajiem signāliem no taukaudiem. Tā, gluži pretēji, sāk izturēties tā, it kā krājumi būtu izsīkuši un ir svarīgi neko netērēt, bet tikai saglabāt un papildināt. Kā sekas, tā palēnina metabolismu un palielina apetīti. Līdzīgs process, starp citu, notiek pie insulīna rezistences, kas iepriekšējā posmā ir pirms cukura diabēta.
Ja šāds cilvēks gribēs zaudēt svaru un pēkšņi sāks ierobežot sevi ēšanā, cenšoties kontrolēt apetīti ar gribu, tieši šeit ieslēdzas metaboliska atmiņa.
„Ilgstoši pastāvošs liekais svars nostiprina organismā jaunu, paaugstinātu normu. Kad cilvēks sāk strauji un stingri ierobežot sevi uzturā, organisms to uztver nevis kā noderīgu atbrīvošanos no liekā, bet kā tiešu draudu,“ skaidro endokrinologs.
Un atbildot uz jūsu stingrajām darbībām, tas arī reaģē stingri — ne tikai palēnina metabolismu, bet arī sāk rīkoties uz priekšu, noregulējot hormonu līmeni uz vēl lielāku krājumu veidošanu pie pirmās iespējas.
„Tāpēc organisms, kas pārdzīvojis deficīta stresu, ilgi un neatlaidīgi centīsies atgriezties pie iepriekšējiem, tam pazīstamiem apjomiem, kas arī izskaidro izsmeļošos ciklus „zaudēt — iegūt“,“ precizē speciālists.
Lai bioloģiskais intelekts un metaboliska atmiņa pārstātu „nervozēt“ un sāktu darboties kā pienākas, nepieciešams rīkoties maigi, bez straujiem kustībām un negaidītiem impulsiem. Saskaņā ar ārsta teikto, tieši pakāpeniska un ilgtermiņa dzīvesveida maiņa palīdzēs pārliecināt iekšējo vadības sistēmu, ka jaunais ķermeņa svars ir tieši tā drošā norma, kas jums nepieciešama.
