Būt atbildīgai, uzticamai, gādīgai — īpašības, kuras mūsdienu sabiedrībā tiek uzskatītas par sieviešu normu. Bet kur beidzas spēks un sākas pašaizliedzība?
Bieži vien sievietes uzņemas vairāk, nekā spēj izturēt, nevis tāpēc, ka vēlas izskatīties par varonēm, bet tāpēc, ka baidās pievilt, vilties, nepamatot.
Sieviešu koučs Valentīna Krasņikova minēja piecus vienkāršus, bet precīzus rādītājus, kas palīdzēs saprast: ir laiks apstāties.
Jūs pastāvīgi jūtaties noguruši, pat pēc atpūtas
Jūs ejat gulēt izsistā stāvoklī, pamostaties bez spēka un arvien biežāk pieķerat sevi domājot, ka dzīvot kļūst grūti. Jūsu nogurums nav par noslogotību, bet par iekšējo izsīkumu. Kad jūs nedodat sev atļauju „nepagūt”, „negribēt” un „nevarēt”, organisms laika gaitā pārstāj atjaunoties. Tas vienkārši izdeg no iekšpuses. Nogurums, kas nepāriet — tas ir ķermeņa valoda, ar kuru tas kliedz: „Es vairs netieku galā”.
Jūs jūtat uzbudinājumu pret tuvākajiem
Ja agrāk bērna apskāviens vai vīra joks radīja prieku, bet tagad — uzbudinājumu, tas ir satraucošs signāls. Kad resursi ir nulles līmenī, pat mīlestība nepalīdz. Mēs nevaram dot siltumu, ja iekšā ir ziema.
Uzbudinājums — tas nav jūsu vaina. Tas ir simptoms. Simptoms tam, ka jūsu uzmanība pastāvīgi ir vērsta uz ārpusi un jau sen nav atgriezusies pie sevis.
Jūs neatceraties, kad pēdējo reizi priecājāties
Vai kādreiz esat pamanījuši, ka pat brīvdienās jūs nevarat atslābināties? Ka pastaiga ar bērniem pārvēršas par darāmo darbu sarakstu, bet iešana kafejnīcā — par nepieciešamību „ātri uzkost”? Kad dzīve zaudē garšu, un pat sīkumi nepriecē, ir jāatzīst: jūs esat iestrēguši „jādarāmā” režīmā un sen esat pazaudējuši „gribu”. Šis stāvoklis bieži vien pavada iekšējo tukšumu — viss ir, bet laimes nav.
Jums nav laika uz sevi — pavisam
Rīts sākas ar brokastīm, skola, darbs, pulciņi, veļas mazgāšana, ēdiena gatavošana, mājasdarbu pārbaude, plānošana, organizēšana… Un kur šajā sarakstā esat jūs? Kad jūsu diena ir plānota pa minūtēm, bet tajā nav neviena laika posma tikai sev, jūs pārvēršaties par funkciju. Sākumā — par labu māti, pēc tam — par organizētu sievu, pēc tam — par neaizvietojamu darbinieci. Bet kur šajā visā ir cilvēks? Sieviete? Personība?
Jūs neprotiet lūgt palīdzību
Vai arī protat, bet to nedarat. Jo „neērti”, „pašai izdosies”, „visiem savas problēmas pietiek”. Šis modelis ir postošs. Pasaule neprasa no jums varonību. Vairāk nekā to, veselīgā sabiedrībā ir pieņemami lūgt, un ir svarīgi spēt ņemt.
Palīdzības atteikšana — tas ir ceļš uz emocionālo vientulību un hronisku spriedzi. Bet būt stiprai — tas nenozīmē visu darīt vienai. Tas nozīmē — nesagraut sevi, lai citiem būtu ērti.
Kā pārstāt vilkt visu uz sevis?
Prioritizējiet. Ne viss ir svarīgi. Un noteikti ne viss ir steidzami. Iemācieties izsvītrot no saraksta to, kas nenoved pie jūsu mērķiem un vērtībām.
Deleģējiet. Bērni var paši salikt lietas. Vīrs spēj pagatavot vakariņas. Kolēģis — atbildēt uz e-pastu. Pārstājiet visu kontrolēt.
Iekļaujiet sevi grafikā. Tieši tagad. Plānojiet vakaru vienatnē, vannu ar sāli vai vienkārši pastaigu bez ierīcēm. Tas nav kaprīze. Tas ir nepieciešamība.
Mācieties teikt „nē”. Ne rupji. Vienkārši stingri. Spēja atteikties — viena no galvenajām iekšējās brīvības nosacījumiem.
Atrodiet savu cilvēku. Draudzene, mentore, kopiena. Tā, ar kuru varat izrunāt savas jūtas, neizlikoties par stipru.
Mēs dzīvojam sieviešu pašaizliedzības kultūrā, kur „būt labai” ir svarīgāk nekā būt dzīvai. Bet ir pienācis laiks pārskatīt šos uzstādījumus. Jo stiprai sievietei nav obligāti jābūt izsistai. Viņa var būt atpūtusies, mierīga un laimīga.
Un, ja jūs atpazīstat sevi šajā tekstā — tas jau ir pirmais solis. Tālāk — tikai uz priekšu. Pie sevis.
Atstāt komentāru