Kad mēs nosaucam nedēļas dienas, viss šķiet loģiski: otrdiena — otrā, trešdiena — vidus, ceturtdiena — ceturtā, piektdiena — piektā. Bet kāpēc sestā diena ir sestdiena, nevis "sešinieks"? Atbilde slēpjas senā tradīcijā un svētajos tekstos.
Vārds "sestdiena" cēlies no senebreju "šabat", kas nozīmē "mieru" vai "atpūtas dienu". Saskaņā ar Veco Derību Dievs radīja pasauli sešas dienas, bet septītajā — atpūtās no saviem darbiem. Šī diena tika svētīta kā laiks mieram un lūgšanai.
Tieši tāpēc ebreju tradīcijā sestdiena ir svēta diena, kad strādāt ir aizliegts. Pat mūsdienu ivritā darbības vārds "liŠBoT" — tas pats sakne, kas vārds "šabat" — nozīmē "nekas nedarīt" vai "streikot".
Vēlāk šis vārds pārcēlās uz Eiropas un slāvu valodām. Lai gan kristiešiem galvenā atpūtas diena kļuva svētdiena, pats nosaukums "sestdiena" atgādināja par seno sakni — par dienu, kad bija jāapstājas, jāpaņem elpa un jāatceras par garīgo.
