Milzīgas struktūras Zemes iekšienē ir salīdzināmas ar kontinentiem, atklājuši zinātnieki

Tehnoloģijas
BB.LV
Publicēšanas datums: 09.03.2026 11:28

Наша планета несет в себе массу загадок.

Pētnieki pielietoja jaunu seismisko viļņu analīzes metodi.

Zemes dzīlēs zinātnieki atklājuši divas milzīgas struktūras, kuru izmēri salīdzināmi ar kontinentiem, un kuru vecums var pārsniegt pusmiljardu gadu. Šīs noslēpumainās formas, kuras nosaukuši par „salām”, slēpjas zem planētas virsmas aptuveni 2 000 kilometru dziļumā, ziņo Earth.

Saskaņā ar Utrehtas Universitātes (Nīderlande) zinātnieku pētījuma rezultātiem, kas publicēti žurnālā Nature, šīs struktūras ir ievērojami karstākas nekā apkārtējā mantija. Turklāt to unikālās fiziskās īpašības liek apšaubīt līdzšinējos priekšstatus par Zemes iekšējo uzbūvi.

Runa ir par divām masīvām zonām, kas atrodas dziļi mantijā: viena zem Āfrikas, otra — zem Klusā okeāna. To augstums sasniedz aptuveni 1 000 kilometrus, kas ir vairāk nekā 100 reižu lielāks par Everesta augstumu — augstākās kalna virsotnes.

Rakstā norādīts, ka šīs struktūras pirmoreiz fiksēja vēl 20. gadsimta beigās, analizējot seismiskos viļņus. Kad notiek spēcīgas zemestrīces, Zeme sāk svārstīties kā zvans. Analizējot šīs svārstības, seismologi var pētīt Zemes iekšējo uzbūvi.

Tieši tā zinātnieki atklāja anomālijas, ko mūsdienās sauc par lielajām zonām ar zemu seismisko viļņu ātrumu (Large Low Seismic Velocity Provinces — LLSVP). Šajās reģionos seismiskie viļņi virzās ievērojami lēnāk materiāla paaugstinātās temperatūras dēļ.

Tektonisko plātņu „kapi”

Ap šo noslēpumaino „salu” apkārt izvietotas tā dēvētās tektonisko plātņu „kapi”. Tās ir aukstas zonas, ko veido Zemes garozas plātnes, kuras subdukcijas procesā iegrimst mantijā, kad viena tektoniskā plātne nokrīt zem citas.

Šīs iegrimušās plātnes pakāpeniski atdziest un uzkrājas mantijas dziļumos. Tāpēc tās ir ievērojami aukstākas nekā apkārtējā vide.

Pētījuma negaidītie rezultāti

Lai saprastu šo struktūru dabu, pētnieki pielietoja jaunu seismisko viļņu analīzes metodi. Papildus viļņu izplatīšanās ātrumam viņi mērīja arī to slāpēšanos, proti, cik daudz enerģijas vilnis zaudē, šķērsojot materiālu.

Rezultāti izrādījās pārsteidzoši. Zinātnieki secināja, ka LLSVP iekšienē seismiskie viļņi gandrīz nezaudē enerģiju, lai gan šīs zonas ir karstākas nekā apkārtējā mantija. Savukārt spēcīga slāpēšanās novērojama aukstajos tektonisko plātņu „kapos”.

Minerālu graudiņu loma

Viena no galvenajām šī parādības izskaidrojuma versijām var būt minerālu graudiņu izmērs iežos. Aukstajās iegrimušajās plātnēs minerāli rekristalizējas smalkos graudiņos. Tāpēc seismiskie viļņi, šķērsojot daudzas graudu robežas, zaudē daudz enerģijas. Savukārt noslēpumainajās „salās” graudi, visticamāk, ir ievērojami lielāki, tādēļ viļņi cauri tām izplatās gandrīz bez zudumiem.

Zinātniekuprāt, tas varētu arī izskaidrot šo reģionu milzīgo vecumu. Tā kā minerālu graudi aug ļoti lēni, šo struktūru veidošanās varēja prasīt simtiem miljonu gadu.

Materiālā norādīts, ka iegūtie dati liecina — šīs zonas neiesaistās aktīvi mantijas konvekcijas procesos, tas ir karstā materiāla kustībā, kas parasti to pastāvīgi maisa.