Ja varbūtība dzīvības rašanās ir pārāk maza, tad tā praktiski nepaspēj parādīties.
Cilvēces kosmiskais vientulība var izrādīties dabisks statistisks likums Visumā: jauna matemātiskā modeļa rezultāti parādīja, ka vairāku saprātīgu civilizāciju rašanās varbūtība ir ārkārtīgi maza.
- gadā Konstantīns Ciolkovskis savā esejā "Planētas apdzīvotas ar dzīvām būtnēm" pārdomāja par universālajiem mehānismiem dzīvības rašanās un iemesliem, kāpēc cilvēce joprojām ir vientuļa. Viņš secināja, ka, ņemot vērā neskaitāmos pasaules (novērojamajā Visumā, pēc aplēsēm, ir apmēram divi triljoni galaktiku, un planētu — ap 22 sekstiljoni), daļas no tām apdzīvojamība ir statistiski neizbēgama. Reģistrētu signālu trūkums no citplanētiešu civilizācijām vai to apmeklējumiem zinātnieks izskaidroja ar cilvēces civilizācijas primitīvo attīstības līmeni.
Šie pārdomas lielā mērā paredzēja slaveno jautājumu "kur visi?", ko 1950. gadā uzdeva itāļu fiziķis Enriko Fermi, kas noveda pie tāda paša nosaukuma paradoksa vai "lielā klusuma paradoksa" — viena no mūsdienu astrobioloģijas galvenajām mīklām, kas iedvesmojusi neskaitāmas mēģinājumus kvantitatīvi aprakstīt citplanētiešu civilizāciju esamības varbūtību.
Savu risinājuma variantu paradoksam piedāvāja matemātiķis Antals Veress (Antal Veres) no Ungārijas Lauksaimniecības un Dabaszinātņu universitātes. Rakstā, kas publicēts žurnālā Acta Astronautica, viņš izklāstīja matemātisko modeli, kura pamatā ir šaurs varbūtību diapazons, kurā vismaz vienas saprātīgas civilizācijas rašanās ir statistiski neizbēgama, bet divu un vairāk — maz ticama. Šo diapazonu zinātnieks nosauca par "vientulības zonu".
Tā kā dzīvība modelī tiek uzskatīta par nejaušu notikumu, tās rašanās potenciāli apdzīvojamās pasaulēs ir atkarīga no planētu vēstures, apstākļiem to virsmā un noteikta "sarežģītības līmeņa" — abstraktas skalas, kas apvieno bioloģiskās un tehnoloģiskās īpašības: vienkāršākās dzīvības formas, ja tādas pastāv, visticamāk ir izplatītas visur. Tajā pašā laikā hipotētiskām civilizācijām, kuru attīstības līmenis būtiski pārsniedz zemes, vientulības varbūtība pieaug (atkarībā no sarežģītības līmeņa).
Pielietojot modeli dažādiem scenārijiem, tostarp optimistiskajiem un pesimistiskajiem, Veress atklāja, ka rezultāti apstiprina tā saucamo unikālās Zemes hipotēzi. Šī hipotēze apgalvo, ka sarežģītas dzīvības formas prasa virkni ārkārtīgi retu notikumu, un varbūtība, ka cilvēce tās pašreizējā formā ir vienīgā saprātīgā civilizācija Visumā, ir 29,1%.
Tomēr, ja dzīvība rodas viegli un visur, tad vientulība kļūst praktiski neiespējama. Tas nozīmē, ka kosmosam jābūt apdzīvotam ar daudziem civilizācijām. Ja varbūtība dzīvības rašanās ir pārāk maza, tad tā praktiski nepaspēj parādīties: šādos gadījumos "vientulības zona" izzūd, un Visums kļūst patiesi tukšs.
Veresa darbs sakrīt ar centrālajām astrobioloģijas idejām: to var uzskatīt par statistisku analogu Lielā filtrēšanas hipotēzei — vienam no iespējamajiem risinājumiem Fermi paradoksam, ko 1996. gadā piedāvāja britu ekonomists Roberts Hansons. Saskaņā ar šo hipotēzi ceļš uz saprātīgu dzīvību ir ierobežots ar virkni "filtru" — barjerām, kas traucē tās rašanos un attīstību. Jaunais modelis apraksta to pašu efektu, parādot, ka visdrīzākais scenārijs ir tikai vienas civilizācijas eksistence, kas ir izgājusi cauri visiem evolūcijas sarežģītības posmiem.
Veresa skala arī konceptuāli ir tuva Kardasheva skalai (1964), kur civilizācijas tiek klasificētas pēc enerģijas izmantošanas līmeņa: jo augstāks tas ir, jo retāk šāda veida pārstāvji sastopami Visuma plašumos. Visbeidzot, jauno modeli var uzskatīt par varbūtību attīstību Frāna Dreika idejām, kurš 1961. gadā ieviesa tāda paša nosaukuma vienādojumu, lai novērtētu vidējo saprātīgu civilizāciju skaitu Visumā. Atšķirība ir tāda, ka Veress skaidri noteica maksimālo diapazonu, kurā visdrīzāk eksistē tikai viena no tām.
Jaunā pētījuma rezultāti neapgāž un neapstiprina citu civilizāciju esamību, bet apvieno klasiskās hipotēzes vienotā statistiskā shēmā, attēlojot Fermi paradoksu kā dabiski izrietošu no varbūtību teorijas. Ja matemātiķa secinājumi ir pareizi, tad "lielā klusuma" nenozīmē, ka kosmosā, izņemot mūs, neviena nav — iespējams, mēs vienkārši dzīvojam statistiski vientulīgā Visumā.
