Jaunā hipotēze ieguvusi nosaukumu "gliovazomotorā lauka teorija".
Saskaņā ar jauno hipotēzi apziņa rodas ne tikai neironu aktivitātes dēļ, bet arī pateicoties fiziskiem procesiem — elektromagnētiskajiem laukiem no šķidruma kustības smadzenēs. Šī modeļa, tāpat kā tās priekšgājēju, pagaidām ir teorētisks raksturs, taču tā piedāvā nestandarta skatījumu uz problēmu, kā sinhronizēt dažādu smadzeņu daļu darbu.
Apziņas izcelsme — subjektīvā pieredze, domas un sajūtas — joprojām ir viena no galvenajām zinātnes mīklām. Desmitiem gadu pētījumu nav noveduši pie teorijas, kas varētu pilnībā aptvert šo fenomenu. Izplatītās koncepcijas piedāvā dažādus, reizēm pretrunīgus skaidrojumus un saskaras ar grūtībām eksperimentālajā pārbaudē.
Viens no vadošajiem teorijām, integrētās informācijas teorija, pieņem, ka apziņa ir jebkuras sistēmas īpašība, kas spēj sarežģītā veidā apvienot informāciju. Saskaņā ar to apziņas epicentrs atrodas tā sauktajā karstajā zonā aizmugurējās smadzeņu garozas daļās. Nesenie plaša mēroga eksperimenti, lai pārbaudītu teoriju, nespēja apstiprināt tās galveno prognozi par nepārtrauktu aktivitātes sinhronizāciju šajā zonā apzinātā uztveres laikā.
Cits ietekmīgs pieejas veids ir globālās neironu darba telpas teorija. Tā salīdzina apziņu ar skatuvi, uz kuru nonāk tikai viss svarīgākais informācija. Kad informācija sasniedz neironu tīklus frontālajās un parietālajās daivās, tā kļūst "globāli pieejama" visām smadzenēm — un šajā brīdī tā tiek apzināta. Šī teorija arī saskārās ar pretrunām. Eksperimenti parādīja, ka prognozētā spēcīgā "izlāde" aktivitātes frontālajās daivās apziņas brīdī ir tālu no universālas, kā tika pieņemts.
Šo grūtību fonā medicīnas students Šalins Bhats kopā ar kolēģiem no Džordžtaunas universitātes (ASV) piedāvāja alternatīvu skatījumu. Zinātniskais darbs publicēts žurnālā Medical Hypotheses, kas specializējas jaunu un spekulatīvu ideju apskatē.
Jaunā hipotēze ieguvusi nosaukumu "gliovazomotorā lauka teorija" (GlymphoVasomotor Field). Tā pārvieto fokusu no tīras neirobioloģijas uz biofiziku un balstās uz gliemfātiskās sistēmas darbu — kanālu tīklu ap asinsvadiem, pa kuriem smadzenēs kustas muguras smadzeņu šķidrums (likvors), veicot attīrīšanas funkciju.
Idejas autori izveidoja sekojošo notikumu ķēdi. Ritmiski norepinefrīna izdalījumi no daļas smadzeņu stumbrā, ko sauc par "zilā plankuma" daļu, liek asinsvadu sienām ritmiski pulsēt. Šī pulsācija, savukārt, liek kustēties likvoram. Tā kā tas satur lādētas daļiņas — jonus, — to paātrinātā kustība, saskaņā ar elektromagnētikas likumiem, rada vāju, bet strukturētu elektromagnētisko lauku.
Tieši šis lauks, pēc pētījuma autoru domām, spēlē neredzamā karkasa vai "dirģenta" lomu neironiem. Ja iedomājamies neironus kā mūziķus orķestrī, katrs no kuriem izpilda savu partiju, tad gliovazomotorais lauks nosaka kopējo ritmu, apvienojot viņu izkliedēto aktivitāti vienotā un saskaņotā "simfonijā" apziņas. Šāds pieejas veids ļauj izskaidrot, kā attālinātas smadzeņu daļas — piemēram, aizmugurējās un priekšējās — var strādāt sinhroni pat bez tiešām neironu saiknēm starp tām. To koordinē kopējais fiziskais lauks.
Kā netiešu apstiprinājumu zinātnieki minēja efektu no dažām zālēm. Piemēram, miega zāles zolpidēms, kas maina apziņu, arī nomāc asinsvadu pulsāciju un likvora plūsmu. Tajā pašā laikā dažiem pacientiem ar smagiem apziņas traucējumiem zolpidēms paradoksāli izraisa "pamodināšanu". Gliovazomotorā lauka teorija piedāvā tam iespējamu izskaidrojumu, saistot apziņas izmaiņas ar asinsvadu dinamikas un šķidruma plūsmu modulāciju.
Tomēr šī hipotēze uzdod nopietnus jautājumus. Galvenais — vai šie pieņēmumi elektromagnētiskie lauki ir pietiekami spēcīgi, lai ietekmētu miljardu neironu aktivitāti. Mūsdienu priekšstati par smadzeņu biofiziku pieņem, ka šādi lauki drīzāk ir jābūt izsīkuši mazi.
Cits fundamentāls aspekts — korelācijas un cēloņsakarības problēma. Novērojamā sakritība starp asins plūsmas izmaiņām un apziņas stāvokli nepierāda, ka pirmais ir otrais cēlonis. Abi šie fenomeni, piemēram, var būt citu neironu procesu sekas, kuras hipotēze neņem vērā.
