Venēcijas komisija atzīst Latvijas tiesības izstāties no Stambulas konvencijas, bet iesaka to nedarīt 0 49

Komisijā norāda, ka starptautisko cilvēktiesību līgumu labuma guvēji ir valstu iedzīvotāji un ka cilvēktiesību līgumu denonsēšanas gadījumā parasti tiek samazinātas aizsardzības garantijas, kas paredzētas starptautiskajā līgumā.

Tāpat uzsvērts, ka atteikšanās no cilvēktiesību līgumiem, tostarp Stambulas konvencijas, ir jāveic saskaņā ar procesuālajām prasībām, kas noteiktas gan pašā līgumā, gan saskaņā ar vispārīgajām tiesību normām, un ka, lai gan izstāšanās no Stambulas konvencijas ir juridiski pieļaujama, tai ir jābūt rūpīgi pamatotai, atbilstošai demokrātijas principiem un tiesiskumam, vienlaikus ņemot vērā iespējamās sekas cilvēktiesību aizsardzībai konkrētās valstīs.

Komisija norāda, ka politiski, ideoloģiski, ekonomiski, sociāli, kultūras un citi apsvērumi var ietekmēt valsts lēmumu izstāties no līgumiem, bet tie nav pietiekami, lai attaisnotu izstāšanos no konvencijas.

Komisijā uzskata, ka likumdošanas procesam jābūt pārredzamam, atbildīgam, iekļaujošam un demokrātiskam, un procesā par potenciālo izstāšanos jāpiedalās arī grupām, uz kurām šī konvencija attiecas.

Atzinumā norādīts, ka Eiropas Padomes dalībvalstīs cilvēktiesību aizsardzību nodrošina sistēma, kas paredz, ka cilvēktiesības tiek aizsargātas daudzlīmeņu juridisko saistību sistēmā dažādos līmeņos, ko atbalsta dažādi uzraudzības mehānismi, kas ir viena no svarīgākajām Eiropas Padomes darba iezīmēm.

Šajā sakarā "GREVIO" patlaban ir vienīgā neatkarīgā ekspertu grupa, kas uzrauga, kā tiek īstenota saistošu starptautisko tiesību normu piemērošana vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē jomā, līdz ar to valstu pasākumi var papildināt vai pat pārsniegt aizsardzību, kas paredzēta konvencijā, bet pēc būtības neaizstāj kolektīvās starptautiskās tiesību normas.

Venēcijas komisijā norāda, ka konvencija ir būtiska vardarbības mazināšanā, jo tā nosaka nepieciešamību veikt sistemātisku uzraudzību, ziņošanu un novērtēt valstu atbilstību, līdz ar to šāda starptautiska uzraudzība nodrošina papildu atbildības līmeni un veicina standartu saskaņošanu starptautiskajos tiesību aktos.

Bez šādas starptautiskas pārraudzības arī stingri valsts tiesību akti var nenovērst strukturālās nepilnības vai atšķirības valsts tiesību aktos, uzsvērts ziņojumā, atgādinot, ka arguments, kurā Eiropas Savienības direktīva salīdzināta ar Stambulas konvenciju, nav uzskatāms par pamatotu juridisku iemeslu, lai atteiktos no Stambulas konvencijas.

Komisija iesaka Latvijai neizstāties no konvencijas.

Jau vēstīts, ka tieslietu ministre iepriekš lūgusi Venēcijas komisijai paātrinātā kārtībā sniegt atzinumu par Latvijas iespējamo izstāšanos no Stambulas konvencijas, lai neatkarīgi izvērtētu šāda soļa tiesiskās sekas gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī, tostarp to, kā lēmums ietekmētu Latvijas starptautiskās saistības un tās vietu Eiropas Padomes (EP) cilvēktiesību aizsardzības sistēmā.

Ministre uzsver, ka konvencijas denonsēšanas gadījumā Latvija kļūtu par vienīgo Eiropas Savienības dalībvalsti, kas vienpusēji izstājusies no kādas EP konvencijas, kas nodrošina pamattiesību aizsardzību.

Jau ziņots, ka pirmais protests pret izstāšanos no Stambulas konvencijas pie Saeimas pulcēja ap 5000 cilvēku, kļūstot par vienu no daudzskaitlīgākajiem pēdējos gados. Tam Doma laukumā sekoja vēl viens protests, kurā pulcējās jau vismaz 10 000 iedzīvotāju.

Protesti sekoja pēc opozīcijas un Zaļo un zemnieku savienības lēmuma Latvijai izstāties no Stambulas konvencijas. Vēlāk gan Saeimas deputātu vairākums pēc Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča aicinājuma nolēma uz šī parlamenta sasaukuma laiku atlikt lemšanu par iespējamo izstāšanos no konvencijas.

Latvijā Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb tā dēvētā Stambulas konvencija stājās spēkā pagājušā gada 1. maijā. Tas ir starptautisks līgums, kas paredz, ka tā dalībvalstīm ir jāizstrādā saskaņota politika, lai labāk varētu aizsargāt sievietes no visu veidu vardarbības, kā arī sievietes un vīriešus no vardarbības ģimenē. Tostarp dalībvalstīm ir jānodrošina cietušajiem vispusīga palīdzība un aizsardzība, krīzes centri, krīzes tālrunis, kas darbojas diennakti, specializētie atbalsta centri no seksuālas vardarbības cietušām personām, jāaizsargā un jāatbalsta bērni, kas ir vardarbības liecinieki.