Kā premjers Golobs nomierina apslēptās kaislības Slovēnijā 0 61

Tikai tikko Ļubļanā, Slovēnijas galvaspilsētā, noslēdzās balsu skaitīšana, kļuva skaidrs, ka pat pēc desmit demokrātiskajām parlamenta vēlēšanām šī valsts spēj sagādāt politiskus pārsteigumus. Roberts Golobs, «Kustības par brīvību» (GS, 28,6 %) vadītājs, kļuva par pirmo premjeru valsts vēsturē, kuram izdevies otrreiz kļūt par spēcīgāko politisko figūru vēlēšanās. Neparasts rezultāts, jo 2022. gadā viņš bija politisks iesācējs. Slovēnijā nav retums, ka vēlētāji uztic valsts likteni kādam politiskam mesijam, tomēr līdz šim šāda tipa premjeri ātri pazuda no politiskās skatuves.

Goloba vadības stils pēdējos četros gados — kad viņš gandrīz neatstāja manevra brīvu laukumu abām koalīcijas partnerēm, Sociāldemokrātiem (SD) un Levajiem, un pieprasīja viņu panākumu pieskaitīšanu sev — ir devis par sevi manāmu. Joprojām atklāts ir jautājums, vai vēlēšanu uzvarētājam izdosies atkārtoti izveidot koalīciju. Pašreizējie partneri atkal nevar atsaukties ar pietiekamu balsu skaitu (SD — 6,7 %, Levie — 5,6 %). Ņemot vērā gan to, ka viņš pieskaitīja sev pagājušā sasaukuma panākumus, gan gaidāmās sarežģītās koalīciju sarunas, ir acīmredzams, ka uzvarētājs nevar paņemt visu. Vai Golobam izdosies pievienot valdībai mēreni konservatīvās partijas (partijubloks, ko vada Kristīgās tautas partija NSi, kas ieguva 9,3 %, un «Demokrāti», kuri saņēma 6,7 %), kurā atkal būtu jāiekļauj arī SD, kļūs zināms nākamo dienu laikā.

Kā alternatīva, labējās partijas var pievienoties labējpopulistam Janezam Janšam, kas tādā gadījumā jau ceturto reizi kā Savienības Slovēnijas Demokrātiskās partijas (SDS, 28 %) līderis varētu kļūt par premjeru. Tad tieši mērenajām spēkiem labējā spārna būtu jānovērš Slovēnijas virzīšanās uz ASV realitātēm. Pats Janša ir būtiski pārbīdījies pa labi. Viņa iepriekšējais termiņš iezīmējās ar masveida uzbrukumiem miermīlīgiem demonstrantiem, medijiem un pilsoniskajai sabiedrībai. No Ungārijas premjerministra Viktora Orbāna viņš pārņēma scenāriju demokrātijas vājināšanai.

SDS arvien biežāk rauga pāri okeānam — deputāti piedalījās Trampa inaugurācijā, un vēlēšanu kampaņas laikā SDS pārstāvji pieprasīja izveidot slovēņu versiju federālajam tiesībaizsardzības orgānam ASV Tieslietu ministrijas pārziņā, kas atbild par migrācijas un muitas likumdošanas izpildi, līdzīgu ICE. Šāda valdība ārpolitiskā ziņā nebūtu viegli sadzīvojama, jo Tanja Fajona, pašreizējā ārlietu ministre un bijusī SD līdere (kas cenšas saglabāt amatu), tiek uzskatīta par Vācijas ārpolitikas piekritēju un tuvāko sabiedroto.

Par to, ka Janša neatsakās pat no neētiskām starptautiskām saitēm, liecina izraēliešu izlūkošanas uzņēmuma Black Cube piesaiste priekšvēlēšanu cīņai, kas vērsa triecienus zem jostas līnijas pret esošo valdību. Iespējams, ka šādas ārvalstu iejaukšanās atklāšana izmaksāja viņam to izšķirošo balsu procentu, kas bija nepieciešams, lai iegūtu uzvaru.

Kampaņa bija vēl netīrāka nekā pirms četriem gadiem, kad objektīvas diskusijas vispār nevarēja būt. Salauzti un ar dzīvnieku līķiem apmētāti priekšvēlēšanu plakāti iezīmēja jaunu netīrās politikas dimensiju. Tajā pašā laikā redzama ilgstoša sabiedrības polarizācija, ko nosaka vēsturiskie apstākļi. Tas, ka kādas ģimenes locekļi atradās fašistu pusē, bet citu — partizānu, joprojām daudz nozīmē. Trūkst arī spēcīgu centrālo aktoru vai vispāratzītu sabiedrisko institūciju (piemēram, analītisko centru, kas nosaka sabiedrisko noskaņojumu, tiesu, universitāšu), kas mazinātu šo polarizāciju. Goloba koalīcija tikai nedroši mēģināja ieviest politiskās izglītības programmas, lai panāktu sabiedriski politisku konsensu.

Slovēnija savā piemēra rāda, ka politiskie notikumi pat mazās, viegli nepamanāmās valstīs var būtiski ietekmēt citas demokrātiskas valstis. Vēlos izcelt trīs mācības no Slovēnijas. Pirmkārt, tas, kurš ir „tuvu cilvēkiem”, var uzvarēt labējos populistus vēlēšanās pat konservatīvos reģionos un neatkarīgi no tā, kā viņa partija izskatās aptaujās. Tas, kurš ar presi runā vietējā dialektā, četru gadu garumā darbojas brīvprātīgo ugunsdzēsēju komandā un vēlēšanu kampaņas laikā — pat ja tas ir sāpīgi — raksta savu vārdu ar lielo burtu, bet partijas nosaukumu ar mazo burtu, ir labi apsargāts uzvaras kandidāts.

Otrkārt, ja, lai uzvarētu pār labējiem, ir nepieciešams izveidot plašu partiju bloku, izšķiroša nozīme ir cieņai starp koalīcijas partneriem un panākumu savstarpējai atzīšanai. Neskatoties uz pesimistiskajiem prognozēm un strīdiem, trim koalīcijas partneriem tomēr izdevās sakārtoti pabeigt likumdošanas termiņu. Bailes no Janšas atgriešanās gadījumā, ja notiktu jaunas vēlēšanas, bija spēcīgāks apvienojošs faktors nekā Vācijas «promņiņkoalīcijas» pieredze. Galu galā Goloba augstprātīgais vadības stils valdībā izmaksāja viņa koalīcijas partneriem tik daudz balsu, ka tas tagad ir viņam par problēmu.

Treškārt, valdības darbībai ir jo svarīgāka nozīme, jo šādām koalīcijām jāatjauno demokrātiskā sistēma, kuru sagrauva iepriekšējā labējā populisma valdība (Slovēnijā — Janšas valdība). Ir skaidrs, ka visi procesi jāveic demokrātiskā ceļā. Uzdevums nav vienkāršs, jo, no vienas puses, nav iespējams, ignorējot noteiktās procedūras, vienkārši atlaist nevēlamus darbiniekus no ministrijām vai mediju padomēm, bet, no otras puses, vēlētāji sagaida, ka jaunā progresīvā valdība uzreiz visu nokārto.

Būt redzamam, vienlaikus esot koalīcijas mazākajam partnerim, nav viegli. To var apstiprināt sociāldemokrāti jebkurā pasaules valstī.

Slovēnijas situācijā sociāldemokrāti var izvilkt svarīgas, lai arī sāpīgas mācības. Tas, ka būt redzamam, vienlaikus esot mazākajam koalīcijas partnerim, nav viegli, sociāldemokrāti var pierādīt jebkurā valstī, tostarp Vācijā. Slovēnijā kļuva redzams, cik svarīgu lomu šādā situācijā spēlē attiecīgo ministriju izvēle. Ieņemot amatus ārlietu, ekonomikas, tieslietu un kohēzijas un reģionālās attīstības ministrijās, SD no paša sākuma atņēma sev iespēju izpildīt galvenos priekšvēlēšanu solījumus darba, pensiju, veselības un mājokļu jomā.

SD partija būtu varējusi arī piesaistīt uzmanību, ja to uztvertu kā autoritatīvu spēku kopā ar bez politiskas pieredzes premjeru Golobu un viņa ne mazāk ne pieredzējušo valdības komandu. Tā kā tas bija sarežģīti izdarāms, neizceļot Golobu par smieklu objektu un, sliktākajā gadījumā, neriskējot ar Janšas uzvaru ārkārtas vēlēšanās, SD izvēlējās politiku klusā piekrišanā. Tā kā daudzi partijas štāba funkcionāri ieguva amatus ministrijās, partijas pārstāvji ātri sāka piesaistīt jaunus biedrus, lai neatstātu partijas struktūras štābā un reģionos bez vadības. Šī stratēģija bija sekmīga līdz 2024. gadā izcēlās skandāls ap SD tieslietu ministru, kas izraisīja tādu personālu izsīkumu, ka partijas biedri tagad spiesti dalīt laiku starp valdības un partijas darbu.

Neatkarīgi no tā, kā tiks veidota slovēņu valdība, SD jāizvelk mācības no iepriekšējās pieredzes nākamajam sasaukumam. Ja partija atkal iekļūs valdībā kā koalīcijas daļa, premjers Golobs jau no sākuma ir jāliek saprast, ka nedot darbības brīvību un neļaut mazākiem koalīcijas partneriem gūt panākumus nav viņa stratēģiskajās interesēs, jo šādā svārstīgā situācijā viņam jaunu vēlēšanu gadījumā drīz atkal varēs būt vajadzīgi partneri. Ja SD nonāks opozīcijā, tas būs iespēja personāla un programmatiskai konsolidācijai. Tovadības biedri ar valdības pieredzi varētu atdzīvināt līdz šim esošās partijas struktūras vietējā līmenī — «pie cilvēkiem», ņemot vērā novembra pašvaldību vēlēšanas un iespējamo ātru ne mazāk svārstīgas Janšas vadītās koalīcijas sabrukumu.