Latvija iespaidoja Evu Pavlovu, Čehijas prezidenta sievu 0 65

Trīs gadus atpakaļ Eva Pavlova kopā ar vīru Petru Pavelu pārcēlās uz Pražas pili, republikas prezidenta rezidenci. Papildus protokola pienākumiem pirmā lēdija paliek arī vietējās pašvaldības deputāte ciemā, kur atrodas viņu ģimenes kotedža, strādā kā mediatore un īsteno projektus, ko pati sauc par «labdarības diplomātiju». «Es negribēju palikt otrajā plānā, negribēju būt tikai fotografēšanas objekts oficiālo vizīšu laikā,» — sacīja Eva Pavlova.

-Mēs ierakstām šo interviju drīz pēc jūsu ar prezidentu atgriešanās no Baltijas valstīm. Jums tur bija arī sava programma: Latvijā jūs tikātieties ar organizācijas «Sievietes par drošību» biedrēm un programmas «Sievietes, miers un drošība» instruktoriem. Tagad, kad drošības jautājums ir iekļuvis arī Čehijas dienaskārtībā, kādus secinājumus jūs izdarījāt no šīm tikšanām? Vai no turienes ņēmāt kaut ko noderīgu Čehijas Republikai?

Es uzskatu, ka drošība kā tāda ir plaša sociāla tēma, kas, kā mēs redzam šodien, raisa daudz emociju. Latvijā es piedalījos tikšanās reizē ar sievietēm, kuras nodarbojas ar drošības jautājumiem. Tā bija ļoti motivējoša tikšanās: tur bija sievietes no armijas, politikas un nevalstiskā sektora, un visus tās vienoja izpratne, ka drošība mūsdienās nav tikai tehnika un izdevumi, bet arī sabiedrības izturība, katra cilvēka noturība, izglītība, kā arī tas, kā cilvēki prot komunicēt savā starpā.

Šī tēma man ir bijusi tuva jau ilgu laiku. Daudzi jaukā mediāciju ar meditāciju, lai gan šiem terminiem ir liela atšķirība. Atšķirība ir tā, ka mediācija un starpniecība māca pareizu komunikāciju — šajā procesā iesaistās trešā puse, kas vienmēr cenšas atrast kompromisu un kādu risinājumu strīdā starp divām pusēm, organizācijām vai cilvēkiem.

-Vai Čehijas politikai vajadzīgs mediators?

Es negribu īpaši iejaukties politikā vai to vērtēt, bet, manuprāt, jā — iespējams, tur vajadzētu būt kādam starpniekam vai personībai, līderim, kas noteiktā veidā veicinātu dialogu starp atsevišķiem cilvēkiem un grupām, palīdzot atrast kopīgus risinājumus un ceļus, kas būtu noderīgi mūsu valstij un sabiedrībai.

Man šķiet, ka ikdienas steigas dēļ cilvēki pārstāj viens otru klausīties. Piemēram, mediācija, īpaši tā, ko mēs šodien īstenojam ar bērniem — tā sauktā vienaudžu mediācija — dod man cerību, ka komunikācijas mākslu var apgūt. Un to var sākt mācīt jau bērnībā. Konflikts nav obligāti jāsaprot kā neatkarības vai vēlmes uzspiest savu taisnību par katru cenu izpausme — tas var būt iespēja kaut ko vai kādu saprast, mainīties, atrast kopīgu ceļu.

-Jūs jau ilgi nodarbojaties ar tā saukto vienaudžu mediāciju — sākat ar to nodarboties vēl pirms kļuvāt par pirmo lēdiju, precīzāk, pirms jūsu vīrs kļuva par republikas prezidentu. Vai tas jums tagad liekas vēl jēgpilnāk? Vai ir cerība, ka, ja bērni iemācīsies sazināties, sabiedrība, kā jūs sākumā minējāt, kļūs, piemēram, noturīgāka?

Noteikti. Mani tas ļoti ieinteresēja laikā, kad sadarbojos ar vienu sievieti-mediatoru. Man tas šķita ļoti aizraujoši: mēs mēģinājām to īstenot vienā privātskolā Roudnicē. Bērni mācījās, kā vadīt dialogu, kā nosaukt problēmu ar īstajiem vārdiem, kā dot vietu citam, kā meklēt risinājumu un saprast, ka runa nav par viena uzvaru un otra zaudējumu. Tā ir prasme, kas, manuprāt, var noderēt visu mūžu — gan ģimenē, gan darbā un sabiedrībā.

Par galveno prioriteti es tajā redzēju arī šķiršanās profilaksi. Tieši tad, kad es strādāju ar šo mediatori, viņa nodarbojās ar šķiršanās tēmām. Man bija iespēja satikties un aprunāties ar daudziem cilvēkiem, un es redzēju, cik dažkārt ir grūti abiem partneriem, vecākiem, vienoties bērna interesēs. Man tas likās netverami. Un, paplašinot šo skatījumu, es domāju, cik reizēm grūti vienoties par mūsu republikas, mūsu cilvēku labumu.

-Šobrīd jūsu vīrs, prezidents Petrs Pavels, cenšas sabiedrībā uzņemties mediatora lomu. Vai viņš reizēm lūdz jūsu padomu kā mediācijas ekspertei?

Nē. Es domāju, ka viņam apkārt ir pietiekami daudz kvalificētu cilvēku un padomdevēju. Tā drīzāk ir mana personīgā nelielā atbalsta sfēra, mana darbība, ar ko nodarbojos jau ilgu laiku. Es cenšos palīdzēt viņam citās jomās — tur, kur vīram, iespējams, nav tik plašs pārklājums.

-Atgriežoties pie vizītes Lietuvā un Latvijā: šīs valstis robežojas ar Baltkrieviju un Krieviju, kas ietekmē to pieeju aizsardzībai. Jūs minējāt, ka, papildus bruņošanai, tur daudz runā par individuālās noturības veidošanu. Kad šeit, Čehijā, vērojat diskusiju par aizsardzības izdevumiem un noturības stiprināšanu, vai nav redzams, ka mums trūkst pieredzes tiešas kaimiņattiecības ar agresoru valstīm?

Latvijai ir robeža ar Krieviju, tāpēc cilvēki tur ļoti sensitīvi uztver drošības jautājumus. Un es uzskatu, ka arī mums ir svarīgi par aizsardzību runāt atklāti un saprotami. Jāatgādina atkārtoti, ka drošība nav pašsaprotama. Tā nav tikai armijas un noteiktu institūciju lieta — tā esam mēs visi. Tas nav tikai nauda, bet, vispirms un galvenokārt, mūsu domāšana.

Šodien mēs runājam par to, ka notiek tā dēvētā kognitīvā karadarbība, proti — cīņa par prātiem. Tā ir jauna forma, no kuras mums jāsargājas. Tā ir uzbrukumi cilvēku apziņai, viedokļu veidošanai, dezinformācijas izplatīšanai un cilvēku manipulēšanai. Mērķi ir vienkārši: mainīt iedzīvotāju domāšanu un uzvedību, sašķelt sabiedrību, vājināt politisko gribu un aizsardzības spējas — ne tikai mūsu, bet visas Eiropas.

Un galvenais, par ko mēs runājām ar sievietēm Latvijā, — kā mūsdienās strauji izplatās meli un dezinformācija, kā tas radikalizē un polarizē sabiedrību, kā tas grauj uzticēšanos valsts institūcijām. Un, protams, par to, ka tam tiek izmantotas tēmas, kas šodien ir ikvienam pazīstamas: sociālie tīkli un mediji.

Instrumenti ir tieši dezinformācija, propaganda, sociālie tīkli, kiberuzbrukumi un psiholoģiskās operācijas. Vienīgā aizsardzība, ko es jau minēju, ir medijpratības paaugstināšana un psiholoģiskās noturības stiprināšana, jo šodien cīņa par mūsu prātiem kļūst par galveno nākotnes kaujas lauku.

Es šos tezēs izklāstīju arī sociālajos tīklos. Ceru, ka ikviens par to nedaudz padomās un laiku pa laikam mēs sev rīkosim «sociālo detoksu», cenšoties dzīvot normālu, skaistu dzīvi, neapgrūtinot sevi ar to neskaidro pasauli, kas bieži notiek tieši sociālajos tīklos.