Vēlēšanas Francijā apstiprināja sabiedrības sadrumstalotību un neparedzētību alianšu veidošanā 0 63

«Pastāv cita ceļa izvēle» starp «nepakļāvīgās Francijas» ideologiem un «demagogiem no «Nacionālās apvienības»», — paziņoja labējo Republikas (LR) līderis Bruno Retailleau pēc pilsētu mēru vēlēšanu rezultātu publicēšanas. Pēc viņa teiktā, labējie centriskie spēki «paliek un vairāk nekā jebkad agrāk ir pirmā politiskā vara lokālā līmenī». Retailleau arī skarbi kritizēja alianšu veidošanu ar ekstrēmi kreiso LFI, uz ko gāja kreisa centra spēku pārstāvji.

Bijusī premjerministra Gabriela Attala kampaņas vadītājs paziņoja par 200 mēru ievēlēšanu no viņa partijas «Atdzimšana» (Renaissance). Kandidāts, piemēram, kļūs par jauno Ansi mēru. «Pirmo reizi Francijā partija «Renaissance» vadīs pilsētu ar vairāk nekā 100 000 iedzīvotāju,» — priecājās Attal.

Žordans Bardella izteica prieku par «Nacionālās apvienības» rezultātiem, saucot to par «lielāko izrāvienu partijas vēsturē». «Vēl nekad «Nacionālajai apvienībai» un tās sabiedrotajiem nav bijis tik daudz ievēlēto pārstāvju visā Francijas teritorijā,» — sacīja Bardella. Pēc viņa teiktā, «šie panākumi nav noslēgums, bet tikai sākums» gadu pirms 2027. gada prezidenta vēlēšanām.

Iepriekš cīņā par Parīzes mēra amatu uzvaru guva sociālists Emmanuel Grégoire, kurš startēja aliansei ar «zaļajiem» un komunistiem. Esošie Marselyas un Lillas mēri — sociālists Benoa Payan un «zaļais» Grigorijs Duse — tika pārvēlēti. Amata saglabāšanu Havrā nodrošināja bijušais Francijas premjerministrs Edūards Filips.

Runājot par secinājumiem, ko partijas izdarīs no pašvaldību vēlēšanu rezultātiem, viens no galvenajiem jautājumiem būs politisko spēku alianšu izveide un to jēgpilnība — it īpaši saistībā ar 2027. gada prezidenta kampaņu.

Pirmkārt, šis jautājums skars kreisos. Otrā kārta liecina, ka sociālistu un «zaļo» alianses ar ekstrēmi kreiso «Nepakļāvīgo Franciju» (LFI) tālu no tā, ka vienmēr nodrošināja uzvaru. Piemēram, tā notika Puatjē, Besansonā un Limogē — tur mēreni kreisās listes apvienojās otrajai kārtai ar LFI sarakstiem, un rezultātā vara pārgāja pie labējiem. Tajā pašā laikā vairākās pilsētās, tostarp Parīzē, Marselē un Lilā, vērojama pretēja tendence: mēreni kreiso kandidāti neveidoja alianses ar LFI un saglabāja līdera pozīcijas.

«Mēs esam noderīga vara tur, kur citi ir vienkārši oportunisti bez orientiera,» — sacīja LFI līderis Žans-Luks Melanšons. Viņš uzsvēra, ka viņa partija «nācusi palīgā daudzām veco tradicionālo kreiso listēm», un kritizēja savus sabiedrotos, norādot, ka Sociālistu partija «vilka LFI uz leju».

Pretrunīgu alianšu stratēģiju starp sociālistiem un LFI nosauca arī bijušais prezidents, Sociālistu partijas biedrs Fransua Olands. Pēc viņa teiktā, partijas vadība nonākusi strupceļā, piekļaujoties otrajā kārtā aliansēm bez jebkādas skaidras politiskās līnijas. Partijas pirmais sekretārs «neizdevās noteikt skaidras alianšu spēles noteikumus un neizrādīja nepieciešamo autoritāti, lai noteiktu, kas ir pieļaujams, un kas — nē», — žēlojās bijušais prezidents, norādot uz sociālistu saitēm ar «Nepakļāvīgo Franciju».

Runājot par ekstrēmi labējo «Nacionālo apvienību», tā nostiprināja savu bāzi — esošie mēri no šīs partijas lielākoties tika pārvēlēti. Tomēr dažās jaunzīvās pilsētās partija otrajā kārtā saskārās ar grūtībām: piemēram, Nīmā un Tulonā «Nacionālās apvienības» kandidāti pēc pirmās kārtas izskatījās par favorītiem, taču otrajā kārtā — daļēji citu politisko spēku apvienošanās dēļ — zaudēja.