Prezidents Eizenhauers gatavojās nomest uz Igaunijas pilsētu Tartu 1,5 megatonu bumbu 0 160

1950. gados kodolkaru stratēgi un politiķi neredzēja kā apokalipsi, no kuras jāizvairās par katru cenu, bet gan kā vienu no iespējamiem notikumu attīstības scenārijiem. ASV un PSRS cilvēki sastādīja sarakstus un zīmēja kartes, meklējot veidus, kā gūt uzvaru jaunā pasaules karā. Padomju plāni šai ērai joprojām ir noslēpums, savukārt Amerikā 2015. gadā deklasificēja 800 lappušu dokumentu no 1956. gada ar plāniem bombardēt padomju, ķīniešu, vācu un poļu pilsētas.

Deklāsificētais dokuments saucas «Pētījums par SAC kodolieroču prasībām». SAC — tas ir Stratēģiskais aviācijas pavēlniecība (Strategic Air Command) ASV Gaisa spēkos, tālās bumbvedēju operātors un galvenais atomu bumbu operators tajā laikmetā. Ņemot vērā, ka dokuments attiecas uz plāniem un mērķu izvēli kodolaprakstēšanai, tā virsraksts var mulsināt.

1950. gadu sākumā SAC visus mērķus paredzamajā kodolkarā iedalīja trīs kategorijās: padomju kodolspēki (kods «Bravo»), parastie karaspēki («Romeo») un urbāni-rūpnieciskie centri («Delta»). Vēsturiskā pieredze — no Otrā pasaules kara un tās praksē gūtās mācības — lika SAC priekšroku dot «Delta» mērķiem, jo uzbrukumi Vācijas un Japānas industrijai gandrīz noveda pie to militārā potenciāla sabrukuma. Tomēr PSRS nozīmīga kodolieroču krājuma parādīšanās būtiski mainīja prioritātes.

1951. gada dokuments piešķir absolūtu prioritāti aviācijas objektiem, pie kuriem tika pieskaitīti visu trīs kategoriju mērķi. "Nepieciešamība uzvarēt karā gaisā ir absolūti noteicoša salīdzinājumā ar visiem citiem apsvērumiem," — teikts dokumentā. Tajā pašā laikā vienīgā efektīvā stratēģija tika uzskatīta par bličkreigu, paceltu līdz absolūtai formai. Plānotāji tieši rakstīja, ka abu pušu kodolieroču esamība rada faktoru "ļoti saspiestā laika": ja šāviens (bumbas nometšana) nozīmē mērķa iznīcināšanu, tad uzvarēs tas, kurš izšaus (nometīs) pēc iespējas vairāk pirmais. No tā izriet prasības stratēģiskajām spēkiem: būt ar vairāk bumbām un cik iespējams jaudīgākām, spēt piegādāt tās pēc iespējas ātrāk. Jo vairāk posta pirmajās stundās nodarīs pretiniekam, jo lielākas izredzes uz galīgu uzvaru.

Pie aviācijas objektiem pieskaitīja gan lidlaukus, gan raķešu bāzes, gan štābus, gan valdības iestādes, gan kodolieroču noliktavas, kā arī lidmašīnu rūpnīcas, kodolrūpniecību un pat degvielas un smērvielu noliktavas.

No 20 galvenajiem mērķiem visi bija lidlauki: četri Baltkrievijā, septiņi Ukrainā (tai skaitā bāzes pie Poltavas, Žitomiras un Melitopoles), seši Krievijā un viens Igaunijā (Tartu). Katram no tiem bija paredzētas īpaši jaudīgas bumbas — līdz 15 megatonnām — un tās bija spridzināmas ne gaisā, bet uz zemes līmeņa — lai ar vienu triecienu iznīcinātu un neatstātu iespējas lidlauku ātri salabot. Daudzi no izvēlētajiem mērķiem atradās netālu no pilsētām, tāpēc tik jaudīgi sprādzieni neizbēgami izraisītu tajās masveida upurus. Piemēram, nometot 15 megatonnu bumbu uz Poltavas vai Tartu aviobāzēm, abos gadījumos pilsētas tiktu skartas sprādziena uguns bumbas diapazonā.

Vai tas nozīmēja, ka amerikāņu pavēlniecība kara gadījumā plānoja rīkot "bruņinieku turnīru" starp kodolbumbvedējiem, uzbrūkot tikai militārajiem mērķiem? Tas būtu dīvaini, jo tajā laikā SAC komandēja ģenerālis Kērtiss Lemē, kurš cilvēciskumu karā noraida no saknēm. Viņš kļuva slavens ar izdomu uguns bumbu bombardēšanas operācijās japāņu pilsētām Otrā pasaules kara laikā, un pēc Aukstā kara sākuma viņš uzskatīja par vispareizāko stratēģiju iepriekš sasmalcināt PSRS, kamēr kodolieroču tam vēl ir maz — vismaz tādus baumu par ģenerāli izplatīja.

SAC prioritāšu sadalījums bija saistīts ne tik ar morāliem, cik ar tīri praktiskiem apsvērumiem: atomu bumbvedēšana Maskavai izraisītu milzīgas cilvēku upurus, taču nekādā veidā neietekmētu padomju Gaisa spēku spēju izdarīt kodoltriecienus. SAC pavēlniecība varēja būt nesirds, taču tai nevarēja liegt saprātu, un tāpēc slepkavošana morāla gandarījuma dēļ nebija tās darbu sarakstā.

Turklāt Maskava un Ļeņingrada jebkurā gadījumā figurēja mērķu sarakstā, un pat vairākās pozīcijās. Maskavā atradās uzreiz 12 aviobāzes — tiesa, neviens no tām neiekļuva pat top-400. Papildus pilsētā un tās apkārtnē bija: septiņi Gaisa spēku tehnikas noliktavas objekti, Gaisa spēku vadības punkts, viens valdības objekts (visticamāk Kremļa komplekss), četri raķešu ražošanas un zinātnes centri, pieci kodolpētniecības centri, kā arī Ģenerālštābs un Aizsardzības ministrija. Ne daudz mazāk mērķu bija arī pašā Ļeņingradā.

Beidzot, SAC prioritāro mērķu saraksts attiecās uz konflikta pirmajām stundām un dienām, kuru laikā karš būtu vai nu uzvarēts, vai zaudēts. Ja amerikāņu aviācijai izdotos iznīcināt visas padomju aviobāzes un prioritāros mērķus, bet PSRS tomēr nepadotos un netiktu sakauts, tad karš pārietu izstieptā fāzē. Tam SAC arī bija plāns: "sistematiskā iznīcināšana".

Doktrīnas skatījumā tas būtu pilnīgs Otrā pasaules kara stratēģisko bombardēšanu atkārtojums, bet šoreiz ar atombumbām. Lidmašīnas pa kārtai iznīcinātu rūpnīcas un fabrikas, kas visvairāk bija svarīgas militāri-industrālajam kompleksam, un par ideālu lādiņu tam tika uzskatītas 160 kilotonnu bumbas Mark 6 — pietiekami, lai iznīcinātu rūpniecības zonu vai pilsētas rajonu, bet ne milzpilsētu.

Rūpniecisko mērķu saraksts nebija sarindots pēc prioritātes, bet tajā iekļāva gandrīz visas lielās padomju rūpniecības uzņēmumus.

Visticamāk, tas atsaucās uz dažu 1940. gadu ģenerāļu doktrīnu, kuri uzskatīja, ka viens no bombardēšanas mērķiem ir ienaidnieka iedzīvotāju morāles stiprības laušana, kas jāsalauž gan upuru, gan materiālo grūtību dēļ. Šāds mērķu izvēles princips vienmēr tika oficiāli noraidīts un netika praktizēts, piemēram, Korejas karā.

Tomēr, ņemot vērā, ka Maskavai iznīcināšanai bija paredzēti aptuveni 180 rūpniecības un valdības objekti, nebija vajadzības īpaši izcelt "iedzīvotājus" kā atsevišķu mērķi. Upuri skaitītos vismaz simtiem tūkstošu, ja vien līdz tam brīdim padomju vara nebūtu paspējusi veikt evakuāciju.

ASV arī neplānoja žēlot poļus, rumānus un vāciešus — PSRS sabiedrotos Varšavas līguma blokā. Piemēram, lidlauks pie Vācijas Oranienburgas bija 95. numurā bličkreiga mērķu sarakstā. Tas atrodas 34 kilometru attālumā no Berlīnes, tāpēc pilsēta neizbēgami tiktu skarta 15 kilotonnu bumbas triecienviļņa. Līdzīgi lidlauks Bžegā, 31. sarakstā, atradās 40 kilometru attālumā no Vroclavas.

Beidzot, ja karš pārietu "sistematiskās iznīcināšanas" fāzē, kodoluzbrukums varēja tikt vērsts arī pret Berlīni, Varšavu un pat Pekinu — nebija zināms, vai Ķīna ies karā, bet, lai izvairītos no riska, SAC arī tur bija atlasījis mērķus.