“Kad empātija beidzas: piezīmes no morālās kara malas”, - tā saucas ieraksts, kas publicēts žurnālistes un sabiedriskās personas, kas pašlaik dzīvo Latvijā, Telegram kanālā. Tajā pašā laikā paliek neskaidrs, vai tās ir viņas personīgās atklāsmes vai ņemtas no kāda cita:
“Ir sajūta, par kuru reti runā lielās humanitārās runās — līdzjūtības nogurums. Tas pienāk klusi, gaidot, kamēr mēs izmēģinām visus līdzjūtības reģistrus — no niknas atbalsta līdz racionālai līdzjūtībai, kamēr asaras un ziedojumi, mītiņi un teksti nenoved mūsu iekšējo resursu līdz nullei.
Un tad pienāk brīdis: tu skaties uz kārtējo Eiropas samitu un jūti… tukšumu. Nē, runa nav par atbalstu vai nodevību. Ne par puses izvēli. Tas ir par ko citu — par izsīkumu. Tvertne, ziniet, nav bezgalīga.
Un tad tu stāvi, viss tāds pasaules pilsonis, par taisnīgumu, par brīvību, par cilvēci, un pēkšņi saproti, ka vairs nav uz ko braukt. Dzinējs klepo.
- gada pavasarī likās, ka pasaule ir sadalījusies gaismā un tumsā, un ir jāiztur nedaudz, jāizsaka griba, jāiegulda — un brīnums notiks.
Daži krievi tā domāja. Viņi pameta karjeras, nekustamo īpašumu, dzīvesveidu, lai būtu pareizajā vēstures pusē.
Bet izrādījās, ka pasaule nedarbojas pēc Holivudas scenārija. Labais ne vienmēr uzvar. Un Eiropa, kas šķita tā pati “pareizā puse”, paziņoja: “Tu tomēr esi viens no viņiem.”
Un tad sākās parlamentārās iniciatīvas, piemēram: “A kāpēc mēs viņiem nepārdodam nekustamo īpašumu, lai viņi justu morālo atbildību!”
Un bankas — uz redzēšanos.
Un vīzas — pa logu neielīdīsi.
Tādos brīžos pat visgodīgākajā dvēselē rodas doma: “Ziniet ko… lai tas iet uz elli.”
Jo spēki nav bezgalīgi.
Belonikas gadījums
Teikt, ka man žēl Belonikas, būtu pārspīlēti. Bet tas ir gadījums, uz kuru vērts paskatīties. Viņa iekļāvās tur, kur iekļāvās daudzi “jaunie morālie brīvprātīgie”, — mēģinot pierādīt, ka viņi vairs nav daļa no Krievijas un patiesi ir Ukrainas pusē. Un saņēma pa galvu.
Empātijas rezerves zudums
Empātija — resurss ir ierobežots. Tā nav bezgalīga. Un līdz 2025. gada rudenim mēs pēkšņi atklājām, ka iekšā ir tukša, dobja tvertne.
Nevis tāpēc, ka mēs kļuvuši sliktāki. Bet tāpēc, ka pārāk ilgi centāmies būt labāki.”
Atstāt komentāru