Francija paralizēta vispārējās streika un politiskā krīzes dēļ 0 126

Francijā notiek vispārējais streiks. Arodbiedrības un kreisās partijas ir neapmierinātas ar to, ka jaunais premjers Sebastjens Lekorns nav pietiekami cieņpilni uzklausījis viņu prasības. Un viņi to var atļauties: valdība, kā arī franču ekonomika ir uz izdzīvošanas robežas. Jaunais premjerministrs trīs nedēļu laikā, kas pagājis kopš viņa iecelšanas, nav spējis garantēt savai valdībai parlamenta atbalstu. Atteikdama uzticību viņa priekštečam Fransuā Baīram, opozīcija gan no kreisās, gan no labās puses draud „pārvilkt” arī Lekornu. Aiz šī politiskā saspīlējuma slēpjas dziļākas problēmas: vāji augoša ekonomika un sabiedrība, kas nevienam neuzticas.

Premjerministru maiņa Francijā pēdējo pāris gadu laikā sāk atgādināt sliktā atmiņā palikušo pēckara Ceturto republiku, kas palikusi vēsturē kā piemērs valsts vadības zaudēšanai parlamentāro partiju sīka egoisma dēļ. Francijas prezidents Emanuels Makrons iecēla par premjeru bijušo valsts aizsardzības ministru Sebastjenu Lekornu. Tas bija piespiedu lēmums, pēc tam, kad 8. septembrī apakšpalāta franču parlamentā atlaida kārtējo valdību. Pretējo spēku pārsvars bija graujošs: 364 pret 194.

Par upuri deputātiem kļuva 73 gadus vecais premjers Fransuā Baīrs, politiskās skatuves veterāns, kura bagātajā biogrāfijā ir cienīgs dalījums trijās prezidenta kampaņās kā kandidātam, kas, šķiet, ļāva viņam pretendēt uz tautas simpātijām. Tomēr viņa uzticības reitings balsošanas priekšvakarā Nacionālajā asamblejā nepārsniedza 13%, un politisko spēku sadalījums, kas lieliski saprata iedzīvotāju noskaņojumu, neatstāja cerības uz labvēlīgu iznākumu. Par akmeni, uz kura paklupa, paredzami kļuva budžeta jautājums.

Kārtējā valdības atkāpšanās būtībā liecina par dziļu politisko krīzi, kurai nav īsa un vienkārša izskaidrojuma. Francija ir nonākusi ekonomisko, institucionālo un sabiedrisko problēmu strupceļā, ko sarežģo pieaugošais neuzticības līmenis prezidentam Makronam, kura pilnvaras, saskaņā ar Piektās republikas ideju, ir paredzētas galvenokārt nacionālā konsensa sasniegšanai, kamēr novērojams drīzāk nacionāls šķelšanās, raksta The Insider.

Grūti teikt, uz ko cerēja Makrons, bet jaunais Nacionālās asamblejas sastāvs, saskaņā ar aptaujām, nesolīja neko citu kā opozīcijas pastiprināšanos un mērenu frakciju skaita samazināšanos. Tā arī notika. Pēc vēlēšanām izveidotais spēku līdzsvars izrādījās ļoti neparasts Francijas politiskajā dzīvē, kad parlamentā nevienam nav absolūtās vairākuma 289 vietu, bet ir trīs polāri, aptuveni līdzīgi pārstāvniecībā.

Runa ir par kreiso spēku bloku NFP (193 deputāti), prezidenta koalīcijas centrisko bloku (166 deputāti) un partiju „Nacionālais apvienojums” (RN) Marīnas Le Pen kopā ar sabiedrotajiem (142 deputāti). Ir arī republikāņu partija (LR), kas ieņem labējo centrisko pozīciju, bet kritizē Emanuela Makrona politiku (47 deputāti).

Šajā kontekstā NFP bloks tika izveidots kā vēlēšanu savienība ar ļoti būtiskām iekšējām nesaskaņām, galvenokārt starp sociālistu partiju (PS) un „Nepakļauto Franciju” (LFI) radikāļa Žana-Lika Melanšona vadībā. Šādos apstākļos, kad opozīcija ir daudzveidīga un spēcīga, Makronam bija grūti atrast tādu premjerministra kandidātu, kas apmierinātu gan viņu, gan Nacionālo asambleju. Šo uzdevumu līdz šim nav izdevies atrisināt.

Arī aritmētiskais piegājiens rāda, ka, ja izdosies sadalīt kreiso spēku bloku NFP un izveidot plašu centrisko koalīciju no sociālistiem PS līdz republikāņiem LR, tai pietrūktu tikai 10 balsu līdz absolūtajam vairākumam, — un šīs 10 balsis, iespējams, varētu kaut kur atrast. Bet politiski šāds aprēķins ir ārkārtīgi problemātisks.

Pat mērenā opozīcija PS un LR veidoja savu retoriku uz asu kritiku „makronisma” visās tā izpausmēs, un šīm partijām nav iespējams piekrist atbalstīt premjerministru no prezidenta komandas bez būtisku elementu iekļaušanas savā programmā valdības plānos. Tomēr atšķirības pieejās, piemēram, attiecībā uz jaunā budžeta principiem ir tik lielas, ka vienošanās šādā plašā koalīcijā, visticamāk, nav sasniedzama.

Eļļu ugunī pieliek specifiskā vēsturiskā tradīcija: Francijas politiskajā kultūrā nav tradīcijas meklēt kompromisu starp parlamentārajām frakcijām, tā vietā dominē pieeja „viss vai nekas”.

Vai šajā situācijā pastāv iespēja, ka ārkārtīgi nepopulārais Makrons atkāpsies brīvprātīgi un notiks priekšlaicīgas prezidenta vēlēšanas, uz ko aicina ne tikai LFI, bet arī daži balsis mazāk radikālajā opozīcijā? Viņi uzskata, ka izeja no šāda strupceļa Piektās republikas institūtu ietvaros ir iespējama tikai jauna prezidenta vēlēšanu ceļā. Tajā pašā laikā, acīmredzot, skaļāk par visiem šo priekšlikumu izvirza tie, kas, viņuprāt, ir vislabāk sagatavoti vēlēšanu kampaņai tieši tagad.

Tomēr šāds scenārijs šobrīd šķiet apšaubāms. Pats Makrons, visticamāk, neuzskata savu misiju par izpildītu, neskatoties uz nepopularity starp frančiem, un piespiedu atkāpšanās ir praktiski neiespējama, jo prasa unikālu procedūru un 2/3 balsu abās parlamenta palātās.

Piektās republikas prezidenta statuss, kas tiek ievēlēts tiešā vēlēšanās, viņu nostāda izņēmuma stāvoklī, piešķirot leģitimitāti, kuru nevar apšaubīt pat vistrakulīgākie notikumi Nacionālajā asamblejā.

Ir divi teorētiski varianti priekšlaicīgām vēlēšanām. Pirmkārt, ja pats Makrons kādu iemeslu dēļ vēlēsies vēl vairāk saasināt politisko dzīvi un paziņos par atkāpšanos, lai aicinātu iedzīvotājus izbeigt krīzi, ievēlot jaunu prezidentu. Otrkārt, ja pēkšņi Francijā sāksies asas un masveida protesti, kas spēs paralizēt valsti, uz ko aicina kreisi radikālā opozīcija. Šodien šāds notikumu attīstības scenārijs šķiet ārkārtīgi maz ticams.

Pastāvīgā ekonomiskā krīze

Francijas ekonomika aug, bet lēni — saskaņā ar pašreizējām prognozēm IKP pieaugums būs mazāks par 1%. Galvenie ekonomikas izaicinājumi ir budžeta deficīts 6,1% no IKP (ne rekordliels Francijai, bet visaugstākais eirozonā) un valsts parāds 115,6% no IKP (tas ir mazāk nekā pirms pieciem gadiem, bet joprojām trešais lielākais valsts parāds Eiropā pēc Itālijas un Grieķijas). Valsts parāda apkalpošana šodien ir otrais lielākais budžeta izdevumu postenis pēc izdevumiem izglītības sistēmai. Ikvienai ministru kabinetam būs jātiek galā vispirms ar līdzsvarota budžeta sastādīšanu.

Fransuā Baīrs mēģināja piedāvāt sarežģītu budžetu, kas izveidots pēc caurumu aizlāpīšanas principa un paredz kombināciju ienākumu palielināšanai (papildu nodokļu ieņēmumu un divu svētku dienu atcelšanas dēļ) un izdevumu samazināšanai par aptuveni 44 miljardiem eiro (dažu sociālo programmu samazināšanas un pagaidu atteikšanās no inflācijas indeksācijas pensijām un pabalstiem dēļ), kas nepieciešams, lai novērstu krīzes tendenci. Veselīga, šķietami, valdības ideja bija tāda, ka visām iedzīvotāju grupām jāiegulda savs nelielais ieguldījums, bet realitātē tā pārvērtās par visām deputātu grupām neapmierinātību gan no labās, gan no kreisās puses.

Tikmēr aģentūra Fitch samazināja Francijas suverēno reitingu no AA- līdz A+, un valsts parāda finansēšanas izmaksas kļuva augstākas nekā Grieķijai vai Itālijai. Ekonomiskā izaugsmes prognoze 2025. gadam ir 0,8%. Eiropas galvaspilsētās ar bažām raugās uz Francijas, otrās lielākās ekonomikas ES, nespēju saprātīgi pārvaldīt savu budžetu. Runā pat ne tikai par 3% deficīta normatīva ievērošanu, bet vismaz par negatīvās tendences pārtraukšanu un plānu normalizēt budžetu tuvākajā nākotnē.

Aģentūra Fitch samazināja Francijas suverēno reitingu līdz A+, finansēšana tās valsts parāda kļuva dārgāka nekā Grieķijai vai Itālijai.

Vācijas kanclers Fridrihs Merca, uzmanīgi izvēloties izteicienus, skaidri izteica bažas par situāciju Francijā, kuras politiskais svars Eiropā prasa atbildīgu attieksmi pret savām saistībām. Bet, ja Fransuā Baīra plāns Nacionālajā asamblejā neizturēja, neskatoties uz acīmredzamo situācijas smagumu, tad viņa pēctecim Sebastjenam Lekornam, iespējams, būs jāizstrādā pieticīgāks izdevumu samazinājums, kas, savukārt, saglabās budžeta krīzi un nepārliecinās kreditorus par franču valdības nopietnību. Pirmais politisko nesaskaņu upuris vienmēr ir budžets. Pēc tam parasti seko valdības partijas.

Sabiedrības stāvoklis

2019. gadā iznāca grāmata no viena no vadošajiem franču sociologiem Žeroma Furke „Arhipelāgs Francija”, kuras nosaukums, iespējams, rada kādas asociācijas krievvalodīgajiem lasītājiem. Tajā, tomēr, nav runāts par nometņu sistēmu, bet gan par daudziem šķelšanās līnijām franču sabiedrībā, kas noved to līdz atsevišķiem saliņām, kas slikti saistītas savā starpā.

Sabiedrība jau iepriekš bija šķelta, kā dēļ radās dalījums starp kreisajiem un labajiem, bet šodien tās fragmentācija ir tik liela, ka grūti pat noteikt galvenos spriedzes mezglus tajā. Turklāt reālās problēmas sabiedrībā var nesakrist ar to, ko tā pati uztver kā galvenos izaicinājumus.

Piemēram, frančus (kā arī daudzās citās valstīs) īpaši uztrauc migrācijas problēma: 79% iedzīvotāju atbalsta migrācijas politikas pastiprināšanu, kas ir par 4% vairāk nekā pirms gada. Tajā pašā laikā objektīvi nekāda migrantu pieplūduma Francijā nenotiek, to īpatsvars Francijā ir pieaudzis no 10% 1990. gadā līdz 13% 2025. gadā, kamēr IKP uz vienu iedzīvotāju (pastāvīgajās cenās) šajā laikā ir pieaudzis no 40 tūkstošiem līdz 56 tūkstošiem dolāru, un slepkavību upuru īpatsvars uz 100 tūkstošiem cilvēku ir samazinājies gandrīz uz pusi (no 2,3 līdz 1,3), lai gan pēdējos gados novērots neliels pieaugums.