Dziedātājs un vokālais pedagogs Uģis Roze TV24 raidījumā “Es dziedu, jo…” stāsta, ka viņa ceļš uz mūziku sācies pavisam neparasti — aiz bailēm. Bērnībā viņam nācies mērot vairākus kilometrus garu ceļu no skolas līdz mājām cauri mežam, un šis ceļš šķitis biedējošs.
Lai pārvarētu bailes, Roze sācis skaļi dziedāt. Viņam šķitis, ka balss varētu aizbaidīt iespējamos draudus un radīt sajūtu, ka viņš nav viens. Dziedāšana kļuva par veidu, kā iedrošināt sevi un drošāk nokļūt mājās.
Šo dziedāšanu pamanījuši arī apkārtējie. Kaimiņiene reiz teikusi viņa mātei, ka mežā kāds dzied — un, visticamāk, tas nozīmē, ka Uģis nāk mājās. Tā bērnības ieradums pamazām kļuva par pirmo soli mūzikā.
Vēlāk, mācoties Ķekavas vidusskolā, nozīmīgu lomu viņa dzīvē spēlēja dziedāšanas skolotājs Arvīds Platpers. Tieši viņš pamanīja Rozes balsi un aizveda viņu uz vīru kori “Absolventi”. Jau skolas laikā Roze sāka dziedāt kopā ar pieredzējušiem kordziedātājiem.
Viņa muzikālajā ceļā nozīmīga bija arī sadarbība ar maestro Raimondu Paulu. Roze atceras, ka vēl skolas laikā dziedājis ar kori un maestro pie klavierēm, tostarp izpildot dziesmu “Zied ievas Siguldā”.
Pēc tam ceļš loģiski turpinājās Latvijas Valsts konservatorijā, kur Roze vokālo nodaļu absolvēja pie Jāņa Progža. Dziedāšana no bērnības pašaizsardzības veida pārtapa profesionālā izglītībā un vēlāk — dzīves darbā.
Roze atzīst, ka tagad dziedāšana viņam vairs nav saistīta ar bailēm. Tā kļuvusi par profesiju, pieredzi un dzīves pamatu. Savā mūžā viņš dziedāšanai veltījis jau apmēram 50 gadus.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram! Par faktu kļūdām lūdzam ziņot e-pastā [email protected].
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ziņot par kļūdu pogas , lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Atstāt komentāru