Vai Ukrainas pilsoņi Latvijā var piedalīties protestos par «vietējiem» iemesliem - viedoklis 0 44

Vai Latvijā dzīvojošie trešo valstu pilsoņi var piedalīties protestu pasākumos par "vietējiem" iemesliem? Piemēram, masveida mītiņā pret izstāšanos no Stambulas konvencijas? Vai nē? Es, trešo valstu pilsonis, tieši saskāros ar šādu dilemmu. Juridisku un cilvēcisku. Un, spriežot pēc diskusijām ukraiņu bēgļu vidū Latvijā, neesmu vienīgais.

Uzreiz piebildīšu: tas nav diskusija un nav analīze par notikumiem un sabiedrības reakciju uz vairāku opozīcijas un vienas koalīcijas partijas Latvijas Saeimā centieniem panākt izstāšanos no Eiropas Padomes konvencijas par sieviešu vardarbības novēršanu un apkarošanu un ģimenes vardarbību. Un, lai uzreiz noliktu punktus uz "i": es personīgi pilnībā atbalstu visus tajā iekļautos standartus, lai nodrošinātu sieviešu tiesības uz brīvību no vardarbības.

Kad tika plānoti mītiņi Stambulas konvencijas atbalstam pie Saeimas 28. oktobrī un it īpaši Doma laukumā 6. novembrī, daudzās grupās dažādos sociālajos tīklos un ziņojumapmaiņas čatos parādījās emocionāli aicinājumi, tostarp arī Ukrainas pilsoņiem — "pievienojieties!". Tas izraisīja dzīvīgu, teiksim, diskusiju — vai mums ir tiesības tajos piedalīties un vai var būt kādas sekas, ja "kaut kas noiet greizi"?

Piedāvāju dažas citātes (publiski neatklāšu strīdnieku nika vārdus, redakcijas LSM+ ekrānuzņēmumi ir nodoti) no diskusijas. Šādi izveidojās dialogi (izvēlējos visprecīzākos):

"Manuprāt — var, bet, ja ir pietiekami integrēti (ne sēžot uz pabalstiem), labi zina valodu. Un tajā pašā laikā maksimāli pieklājīgi. Nepiedalās vardarbīgos protestos."

"Personīgi uzskatu, ka ukraiņiem ar pagaidu aizsardzību nevajadzētu iejaukties citas valsts politiskajā dzīvē, kamēr viņi nav ieguvuši pastāvīgu uzturēšanās atļauju un neapguvuši valodu, vismaz. Jo sanāk, kad Ukrainā ir maidan un dekomunizācija, tad mēs "paši savā valstī tiksim galā, [neiejaucieties]", bet kad [paši nonākam] citās vietās, [tad] kāpēc gan nē."

"Ja tev nav šīs valsts pilsoņa pases un tu nevari piedalīties vēlēšanās, tad tev nevajadzētu iejaukties valsts iekšējos procesos, kas tevi neskar. Pastāvīgās uzturēšanās vai pagaidu uzturēšanās atļauja īpašas tiesības to darīt arī nedod — šodien ir, rīt nav."

"Un kāda saistība ar ukraiņiem? Latvijā lai protestē latvieši, ukraiņi var doties uz Ukrainu un protestēt tur. Jūs cilvēkiem rada problēmas uz tukša pamata, izmantojot viņus uz tukša pamata."

"Man ir ukraiņu pase un es nesu tieši tādu morālo atbildību par citiem cilvēkiem ar ukraiņu pasi. Tu esi šeit viesos, un neviens tevi negribēs redzēt ar plakātu rokās."

Saskaņā ar 103. pantu Latvijas Satversmes: "Valsts aizsargā iepriekš paziņoto mierīgo sapulču, ielu gājienu un piketu brīvību". Nav nekādu ierobežojumu dalībai tajos visiem, kas atrodas valstī likumīgi. Akcijai jābūt mierīgai un nedrīkst traucēt sabiedrisko kārtību, bet dalībniekiem jāievēro Latvijas likumi un organizatoru prasības.

Ticiet, katrs bēglis zina, ka ir likuma burts, un viņa juridiskais statuss balstās uz uzņemošās valsts likumdošanas un humanitārajām pamatiem. Tajā pašā laikā katrs intuitīvi saprot, ka viņa dalība vietējās politiskās cīņās ir jābūt pilnīgi apzinātam solim, ar atbildi uz jautājumiem "vai mani neizmanto, ja jā, tad kas un kāpēc?"

un kā to uztvers vietējie iedzīvotāji. Šeit ir konkrēts gadījums ar Stambulas konvenciju: tas ir svarīgs vispārējs cilvēces jautājums, bet šobrīd Latvijā tas ir acīmredzami politisks. Lai gan es neizslēdzu, ka kāds no ukraiņiem varēja piedalīties akcijās.

Marija no Harkovas, tagad ārste vienā no Rīgas poliklīnikām, ar aktīvu dzīves pozīciju, pēc ilgām šaubām uz mītiņu Doma laukumā nolēma neiet: "Es sev izšķīru tā, un tieši situācija ar konvenciju mani mudināja pie šāda lēmuma — mums kopā ar latviešiem jābūt pasākumos, kas uzsver mūsu vienotību un solidaritāti.

Šeit 18. novembrī būs Latvijas Republikas proklamēšanas diena, obligāti dosimies ar draudzeni pie Brīvības pieminekļa, lai būtu kopā ar visiem."

Tatjana, viņas draudzene, klausījās mūsu sarunā un pusjokojot-pusnopietni piebilda: "Nepietika, lai ukraiņus ierakstītu nemierniekos un pēc tam izmantotu mūs kādās savās neskaidrajās politiskajās mērķos.

Kaut ko pārveidos ar mākslīgo intelektu, un pēc tam pierādi, ka nekas tāds nebija!"

Marija un Tatjana ar pateicību atceras, kā simtiem latviešu kopā ar ukraiņiem jau trīs gadus nāk pie Brīvības pieminekļa Rīgā 24. februārī uz mītiņu atbalstam Ukrainai un Krievijas agresijas nosodīšanai. "Tāda atbalsta mums ļoti nepieciešama. Kamēr nekas nemainās, miera nav un nav gaidāms... Droši vien arī nākamajā gadā februāra beigās sanāksim kopā," — nopūš Tatjana.

Diemžēl sabiedriskā doma daudzās Eiropas valstīs demonstrē nogurumu no ukraiņu bēgļu problēmām. Uz šādu uztveri ietekmē daudzi faktori — no ekonomiskiem līdz sociāliem, un daži politiķi to veiksmīgi manipulē, lai paaugstinātu savus reitingus.

Un arī Latvijā, kā intervijā LR4 norādīja Latvijas Bēgļu aģentūras pārstāve Dace Meilija, tiek novērota "sabiedrības attiecību polarizācija pret bēgļiem".

Latviešu valodā ir tāds izteiciens — Viesis pie galda savu kārtību neievieš, "viesis pie galda savus noteikumus neuzspiež". Bet mēs esam viesi.